Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Būs taču labi (2)

Autora bildeAutors: Ieva Balode / Rīgas Centra humanitārā vidusskola Vērtējums:  +54
Vērtējums:  +54
Mēs stāvam Zemitānu stacijā un gaidām vilcienu. Ir agrs rīts, ap divpadsmitiem, tas ir, agri priekš mums. Sestdienās vienmēr laiks skrien ātrāk, nekā gribētos. Debesis ir apmākušās, pāri cilvēkiem krīt pelēka gaisma. „Varbūt līs,” es ieminos, viņa tikai domīgi nošūpo galvu un veras tālumā. Sarunas īpaši nevedas, kā vienmēr pirms došanās uz jūru ir tāda smagnēja sajūta, daudz kas ir sakrājies un vārdi strēgst kaklā. Pēc dažām minūtēm ir jāatnāk vilcienam, cilvēki sāk nervozi mīņāties, meklē telefonus, lai pārbaudītu laiku. Redzu tumšmatainu meiteni sarkanā mētelī, izvelkot cigaretes un it kā apsverot, vai viņai ir laiks uzvilkt kādu dūmu. Tomēr izdomā, ka laika nebūs, un iemet tās atpakaļ somā.
Beidzot vilciens atnāk un mēs iekāpjam iekšā, nosēžamies tukšā sēdvietā pie loga, viņa man iepretim, un vilciens sāk braukt. Viņa veras ārā pa logu, ar acīm sekojot garām slīdošajiem kokiem un mājām. Dažbrīd klusumu pārtrauc ķerkstošā sievietes balss, kas paziņo nākošās stacijas nosaukumu. Es paveros apkārt, vilcienā sēž visdažādākie cilvēki.
Man blakus, nākamajā sēdvietā sēž drukns vīrietis melnā jakā un ietinies pelēkā šallē, viņš domīgi skatās sava telefona ekrānā, viņa bārdas rugāji jau sākuši iesirmot un, kad viņa uztūkušās acis sajūt manu skatienu un pievēršas man, es redzu, ka tās ir nogurušas un nelaimīgas.
Dažus solus tālāk sēž māte ar savu meitiņu, viņas spēlē īkšķīšu spēli un māte ļauj meitas mazajam pirkstiņam nospiest savējo, viņas izskatās laimīgas, mazās meitenes acīs dejo uguntiņas. Viņām blakus, nākamajā solā, sēž puisis sūnu zaļā mētelī, ar gaiši brūniem matiem un bālu seju, viņš izskatās uz gadiem septiņpadsmit. Biezās, nedaudz sarauktās uzacis viņam piešķir ļoti nopietnu izskatu, laikam ir liels domātājs. Viņš ir sakniebis lūpas tievā līnijā un lasa Veidenbauma dzejoļu krājumu, ik pa laikam grūti nopūšoties. Es pie sevis pasmaidu, jā, es saprotu tavu grūtsirdību, dzīve ir smaga. „Par ko tu smaidi?” viņa man pajautā. Es atgriežu savu skatienu pie viņas: „Tāpat vien.”
Es virpinu māsas dāvāto gredzenu pirkstos, kad viņa mani piebiksta, jo ir laiks kāpt ārā, esam jau Vecāķos. Mēs izkāpjam no vilciena un sākam iet pludmales virzienā. Pūš vējš, ir auksti un vaigi svilst. Es nožēloju, ka neuzvilku cepuri, bet nu jau ir par vēlu, tā kā jāsakož zobi un jādodas tālāk.
Mēs esam vienas pludmalē, tikai tālumā varēja redzēt pāris melnus, kustīgus siluetus. Jūra šodien ir nemierīga, viļņi ceļas un krīt, tiecoties tālāk aplauzīt krastu. Mēs izlemjam šoreiz iet pa kreisi un lēnām soļojam gar piekrasti. Laiks vienmēr apstājas pie jūras, mani pārņem miers un es atslābinos. Viņa izvelk savu kameru un sāk fotografēt, es turpinu iet uz priekšu, mākoņi lēnām velkas aizvien draudīgāki un es esmu gandrīz pārliecināta, ka būs vētra, jo viss ir iekrāsojies tādā kā sarkanā krāsā, vējš pūš aizvien stiprāk. Lai arī doma par vētru mani iepriecina, es labprātāk vēl pastaigātos, nesanāk atbraukt uz šejieni tik bieži, kā gribētos.
Es aiztaisu acis un apstājos, ieklausos jūras šalkoņā un pavēršu seju pret debesīm, man uzpil pirmās lietus lāses un es atveru acis. Mākoņi ir sabiezējuši un tumši zili, saprotu, ka drīz būs jāskrien uz staciju. Viņa man pieskrien klāt un ierosina griezties apkārt, es viņai piekrītu.
Lietus nu jau sāk līt aumaļām, viņa ar sarkanām rokām mēģina kaut ko nofotografēt, bet viņas pirksti ir nosaluši un ir grūti tos kustināt. Mēs sākam skriet, un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem es jūtos brīva un laimīga. Šis laimes mirklis mani pārsteidz nesagatavotu un nedaudz apreibina, es spēji apstājos. Mana draudzene atskatās un arī apstājas.
„Ja nu nekad nebūs labāk kā pašreiz?” „Bet ir taču labi” viņa man atbild, un viņai ir taisnība.
Komentāri
Marija Riekstiņa13.03.2014. 22:53
Paldies, tiešām skaisti! :)
Valoģa Sahorova13.03.2014. 22:39
Vislabākā eseja, cepuri nost!

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties