Autors: Ēriks Zemītis / Cēsu internātpamatskola-rehabilitācijas centrs
Vērtējums: Nav
Vērtējums: Nav
Es esmu Ēriks Kristaps Zemītis un mācos Cēsu internātpamatskolas - rehabilitācijas centra 3. klasē.
Pastāstīšu par spilgtu notikumu, ko atceros no bērnības, kad vēl skolā negāju.
Mans tētis cēla cietoksni un pasauca mani skatīties. Vēlāk atnāca arī mans brālis. Mēs abi spēlējāmies, pikojāmies.
Kad cietoksnis ar daudzajām ejām jau parādījās, mēs tajā ielīdām un slēpāmies.
Iznācām laukā un vēlām sniega pikas, daudzas un lielas. Atnāca arī vecaistēvs. Viņš un tētis krāva pikās un veidoja lielu pili.
Kad es ar brāli iegāju pilī iekšā, es no skaistuma vai noģību, man elpa no brīnumiem aizrāvās.
Šo sajūtu - priecīgu pārdzīvojumu - vēl atceros pēc daudziem gadiem.
pienāca pavasaris. Mūsu pils sāka kust un man gandrīz uzgāzās virsū. Par laimi tētis mani izglāba, un man nekas ļauns nenotika.
Žēl, ka tagad vairs pie mums nav brīvdienās daudz baltā sniega! Es labprāt gribētu vēlreiz piedzīvot to, kad no brīnumiem mute paliek vaļā un skudriņas skrien pār muguru.
