Ikkatrai būtnei daba ir dāvājusi Dzīvības brīnumu. Tas sevī ietver spēju just ne tikai fiziskās sajūtas, kuras izraisa ķermenis, lai spētu eksistēt, bet arī garīgos impulsus. Šo impulsu ir tik daudz, ka nereti mūsdienu cilvēks tajos apmaldās kā labirintā, jo vairs nejūt dabisko saikni ar tiem. Tomēr, ja emocijas uztver kā kaut ko dabai piederīgu, nevis cilvēka samākslotu, tad labirintā parādās Ariadnes pavediens, kurš rāda ceļu ārā no eju mudžekļa, ko cilvēks ir radījis. Dusmas, bailes un prieks – tās ir tikai dažas no daudzajām sajūtām, ko dzīvē nākas piedzīvot. Kā gan tās iemiesot tēlos un vadīt, lai tās spētu nest labo? Un vai tās vispār ir jāvada, ja daba tās mums ir devusi?
Rrrrrr – spalvu uz skausta sabozis un cauri pierei uz mums lūkojas vilks, kurš iedzīts stūrī. Tā liesmojošās acis, ja vien spētu, tad pārvērstu ikvienu šķērsli pelnos. Bet pelēcis to nevar. Viņš var izmantot tikai savu aizsargmehānismu – negantās dusmas, kuras viņam dod spēku paveikt neiespējamo. Dusmās viņš spēj uzbrukt, plosīt un pluinīt savu pretinieku, ļauties asinskārei un iecirst nāvējošos ilkņus pretinieka kaklā.
Domāju, ka arī es jūtos kā stūrī iedzīts vilks, kad sajūtu šīs postošās jūtas – dusmas. Arī mēs spējam paveikt neiespējamo, kad dusmojamies – aizvainot sev mīļos tuviniekus un draugus, saplosīt sev dārgo jūtas mazos gabaliņos un nogalināt ne tikai fiziski, bet arī garīgi tos, kuri kāda iemesla dēļ kļūst par mūsu dusmu objektu. Tomēr iznākums jebkurā gadījumā ir viens un tas pats – vilka plosītajam upurim paliek rētas uz atlikušo mūžu vai tas iet bojā, bet cilvēka dusmu upurim – garīgās rētas, un „vilks” nogalina savu garīgo draugu, pats palikdams viens. Bet jājautā – kurš pats ir radījis sev sprostu, no kura ceļš ir tikai posta radīšana visapkārt? Protams, „vilks”! Lai arī daba ir sniegusi šīs asinis vārošās emocijas, lai varētu aizstāvēties, tomēr tās ne vienmēr līdz. Ir jāiemācās pieņemt, jāsaprot, ka tās ir daļa no cilvēka emociju gūzmas. Arī vilks ne vienmēr ir dusmīgs – tikai tad, kad tas vajadzīgs, lai izdzīvotu.
Āaaaaa – ausīs kā ar žileti iešņāpj spalgs zaķa spiedziens, kad kāds to notvēris, bet, kad izmucis, tas paslēpjas. Pēc drausmā kliedziena zaķis pieglauž ausis, pieplok pie pašas zāles un uz brīdi pat pārstāj elpot, sasprindzina visas maņas, lai pārliecinātos par to, ka patiešām izbēdzis mednieka nagiem. Viņa sirds sitas ar gaismas ātrumu un domas šaudās tikpat ātri. Katrs malks gaisa, ko viņš ievelk plaušās, tam šķiet kā pēdīgais, tādēļ garausis cenšas atdzerties atmosfērā esošo skābekli, kas griež plaušās kā ar dunci.
Manuprāt, ikviens savā dzīvē ir izjutis bailes, kad šķiet, ka izproti Einšteina relativitātes teoriju par laiku – viena sekunde dzīves mirkļa šķiet kā bezgalība, kurā pazib visa tava dzīve. Vienalga vai bailes ir no neveiksmīgas uzstāšanās, pazemojuma vai no kādas nezināmas situācijas. Manī vienkārši ieslēdzas šī sajūta, kad sirds sitas ātrāk, domas zib raitāk un rodas vēlme nevis stāties pretī baismu avotam, bet bēgt, jo tas taču ir vieglāk! Tomēr – kādēļ bēgt? Vai tik tiešām šķēršļi dzīvei ir tādēļ, lai pārvērstos par bailīgu „zaķīti”, kurš, pieplacis zālei, gaidīs, kad briesmas paies garām? Un kā var zināt, ka Lielais Nezināmais Briesmonis priekšā tik tiešām ir briesmas, nevis Tava Iespēja? Tādēļ – lai arī no zaķa var mācīties izmeklētu piesardzību, mūsdienu pasaulē ar to nepietiek. IR jāmāk stāties pretī bailēm, ne tikai bēgt no tām.
Īiiiiii – garajām un slaidajām kājām zibot, krēpēm plīvojot un skaļi zviedzot, pasaulei, pretī auļo liels, stiprs un krāsains zirgs. Tas nepazīst robežu, apstāties neprot un alkst plašuma. Tā bezgala dziļie redzokļi staro priekā par to, ka beidzot ir atbrīvots no cilvēku pasaules iežogojumiem. Vienīgais, ko tam kārojas vēl vairāk par paša brīvību ir, lai arī citi viņa brāļi tiktu atbrīvoti.
Uzskatu, ka prieks, ja tiktu iemiesots kādā veidolā, tad noteikti būtu zirgs. Šis brīvību mīlošais gars spēj ne tikai atraisīt pat drūmāko cilvēku, bet arī likt tam mesties mežonīgā smieklu un prieka skrējienā. Zirgs tomēr ir bara dzīvnieks – un tāds ir arī prieks. Tas meklēs kādu domubiedru, ar kuru skriet klajumā un svešajās ārēs, lai justu, kā abu soļi dimd vienā ritmā. Ikkatrs no mums bieži vien alkst dalīties ar prieku, bet to izdarīt ir ļoti grūti. Ne vienmēr apkārtējie saprot prieka radīto dinamisko enerģiju. Tas, kurš vismazāk to spēj aptvert, neredz zirga krāsas. Viņam auļojošais bēris ir liels un lempīgs dzīvnieks, kas ar savu neveiklību jauc pastāvošo kārtību. Šādos brīžos zirgs dvēselē apstājas. Tas sāk dīžāties uz vietas, izbālēt un gala baigās pārvēršas par dūmiem. Tikai katra paša spēkos ir zirgu savaldīt un ļaut tam skriet uz priekšu, neņemot vērā šķēršļus, kurus tam rada pasaule.
Es priecājos, ka daba man ir devusi šādas emocijas, kuras var būt tik dažādas – no instinktu dzīlēm tik primitīvas, tomēr tās spēj sasniegt cildenā augstumus un dot arī labumu citiem, ne tikai man pašai. Domāju, ka dusmīgais vilks, bailīgais zaķis un līksmais zirgs ir tikai daži no tēliem, kuri var palīdzēt izprast katra sajūtas. Tomēr ar emociju impulsu uzplūdiem ir jāiemācās apieties tā, lai pasaulei sniegtu labo. Tādēļ daba ir sniegusi šīs nenovērtējamās sajūtas – lai katrs iemācītos tās vadīt, tomēr saglabājot saikni ar to.
