Pavēss, bet jauks vakars Lielajā Ģildē. Sveicinu skolotājus, kas inteliģenti izliekas mani nepazīstam. Nu nekas, viņiem arī vajag brīvdienas, turklāt laika aizpildīšana ar tukšām pļāpām neietilpst vakara plānā. Nerimstošas čalas, kas nebeigsies līdz pat brīdim, kad diriģents pacels rokas. Uzsmaidu garderobistam, kam pēc koncerta nāksies kārtīgi pastrādāt.
Starp citu ir vērts atcerēties, ka mēs visi esam īpaši, tikai ne brīžos, kad pēc koncerta pieprasām garderobistam atstāto maisiņu.
Vēl 20 minūtes. Varbūt paspēšu uzrakstīt pamazināto septakordu apvērsumus. Vismaz līdz La mažoram vajadzētu izdomāt. Rīt taču mūzikas teorijā kontroldarbs. Ak, man pamanīja. Labvakar, jā, man arī prieks Jūs redzēt, labi, mācībās viss kārtībā, jā, es tiešām apmeklēju klasiskās mūzikas koncertus, paldies, patīkamu vakaru arī Jums.
Nu beidzot miers. Nē, lūdzu vēl nevajag izslēgt gaismu! Es vēl nepabeidzu rakst... nu labi. Un orķestris arī jau nāk. Vēl turpinās vieglā šalkoņa jeb kaut kas līdzīgs runāšanai, zilgani apgaismotas ierīces, konfekšu papīriņu čabināšana.
Es atzīstos, bieži vien koncertus apmeklēju, tikai lai dzirdētu labāko daļu, orķestra skaņošanos. O, nāk diriģents! Nu klusu, klusu, tūlīt sāksies. Kuš, viņš jau paceļ rokas. Ai, lūdzu klusāk, viņš ir pacēlis rokas un Jūs pat nedzirdējāt kā tas notika!
Un tad tas iestājas. Pēkšņi. Mūžīgi. Apstājas kustība. Apstājas laiks. Mirklis, kad diriģents pavisam nedaudz līdzinās Dievam. Es ticu, tā dēļ ir vērts dzīvot. Tā klusuma dēļ.