Bailes ir katram cilvēkam, tās var būt gan par zināmo, gan nezināmo. Šis stāsts būs par baiļu izjūtu, ko es ceru, ka vairs nekad nepiedzīvošu, bet, ja nevarēšu izvairīties, tad zinu, ka būšu iemācījies, kā rīkoties nākamajā reizē.
Bija vēls vakars, es noguris devos gulēt. Protams, sāku sapņot par dažādiem notikumiem. Vienu brīdi es vienkārši pastaigājos pa šaurām ieliņām, nākamajā jau lidoju pāri kalniem un pļavām. Pēc tam sarunājos ar dažādiem cilvēkiem: vienkāršiem iedzīvotājiem, politiķiem, slavenībām. Nekas nešķita ārpus ierastā, tas viss jau bija darīts simtiem, tūkstošiem reižu. Tad viss mainījās.
Es pamodos, Viss likās kā parasti. Atrados savā istabā ar tajā esošajām lietām. Tad es centos piecelties un secināju, ka nevaru pakustēties. Biju kā paralizēts. Nevarēju arī paelpot, likās, uz manām krūtīm ir uzlikts smags akmens. Es biju nobijies līdz nāvei, bet tad manas šausmas pastiprināja pirms tam nepamanīts cilvēks, kas stāvēja istabas stūrī un vēroja mani. Pusmūža vīrietis ar noskūtu galvu, viņa seja bija izplūdusi. Pēkšņi šī būtne tuvojās man. Es, baiļu pilns, sāku kliegt, bet no manas mutes nenāca ne skaņa. Viņš pienāca tik tuvu, ka es pat varēju saskatīt seju. Tā bija normāla cilvēka seja, tikai acis mirdzēja spožāk nekā jebkam, ko esmu redzējis. „Ko viņš darīs? Kā vispār ticis manā istabā?” es pie sevis nodomāju. Būtne zīmīgi pasmaidīja ar smaidu, kas liecināja, ka nekas labs nav viņam padomā. Es vēlreiz centos kliegt pēc palīdzības, bet tas bija bezjēdzīgi. Vēl nekad mūža nebiju juties tik bezpalīdzīgs. Man nebija izvēles, kā vien cerēt uz svešinieka labsirdību. Tikpat ātri cik viss sākās, tik ātri arī beidzās. Svešinieks pēkšņi pazuda, un es atguvu elpu un varēju atkal pakustēties. Bija tikai viena lieta, kas jānoskaidro.
Kas bija noticis ar mani? Es apstaigāju visu māju, bet nebija nekādu pazīmju, ka kāds cits te būtu bijis. Tad atlika tikai doties pie datora un uzzināt, kas tikko notika. Internetā atradu, ka tā ir miega paralīze (kamēr cilvēks guļ, tiek atslēgta iespēja kustēties, lai nesavainotu sevi, šīs parādības gadījumā muskuļu pamirums arī turpinās pēc pamošanās, kā arī smadzenes rada halucinācijas, kas ilgst dažas minūtes). Tas tad arī bija skaidrojums iepriekš notikušajam.
Miega paralīze noteikti ir viena no biedējošākām lietām, ko esmu piedzīvojis savā dzīvē. Par laimi, es tagad zināšu, ka nevajag baidīties, bet varbūt apbrīnot, ko spēj izdarīt manas smadzenes.
