Manas bērnības sajūtu stāsts

Kādā saulainā pēcpusdiena rudens nometa savas sārtās lapas. Es devos pastaigā uz tuvējo mežu, kā jau ierasts šādās dienās. Netālu no manām mājām atradās kāds mazs, spokains šķūnītis, kurā nekad nebija manīta neviena dzīva radība. Tas man likās pavisam divaini, tādēļ es nolēmu pārvarēt savu nedrošību un aiziet palūkoties, ko īsti slēpj šīs šķūņa durvis. Laikam tas bija likteņa pirksts, ka tieši todien manī radās šī lielā ziņkāre.
Pa ceļam es pamanīju asiņainus ķepu nospiedumus. Ar bailēm gāju arvien tuvāk un tuvāk noslēpumainajai ēkai, jo gribēju noskaidrot, kas tur isti ir noticis. Biju jau pietuvojusies šķūnitim, kad izdzirdēju smilkstošu balstiņu. Mani pārņēma žēlums, tādēļ skrēju klausīties no kurienes nāk šī izmisuma pilnā skaņa. Aiz šķūņa stūra gulēja pavisam trausla, melnbalta sunenīte, kurai bija savainota priekšējā ķepiņa. Tobrīd sajutu gan skumjas, gan neizsakāmas dusmas par cilvēku vienaldzību un bezatbildību.
Es novilku savu sarkano virsjaku, ietinu tajā sunenīti un skriešus devos mājup. Manī raisījās tik daudz emociju - bailes, sāpes un milzīga velme palīdzēt.
Tiekot līdz mājām, balsī saucu mammu, bet tad atcerējos, ka mamma vēl strādā. Sunenīti ienesu mājās, noliku pie siltā mūrīša un dariju visu, lai glābtu mazo dvēselīti. Kad pārnāca mamma, es steidzos stāstīt par notikušo. Mamma tūdaļ sunenīti veda pie ārsta. Protams, mani atstāja mājas vienu, ar savām domām un pārdzivojumiem. Tobrīd man likās, ka laiks velkas veselu mūžību. Sazvanīt mammu ari nevarēja, jo telefonu bija atstāts mājās. Pieķēru sevi pie domas, ka vienmēr šādās un līdzīgās situācijās vismazvērtīgākās liekas mums ikdienā tik ļoti nepieciešamās lietas, piemēram, mobilais telefons.
No raizēm un lielajiem pārdzīvojumiem es jutos pārgurusi, tomēr centos neiemigt un pacietīgi gaidīt, gaidīt gan mammu, gan arī sunenīti. Tad viņas parādijās pie durvīm, sunenītei bija apbindēta ķepiņa, izrādījās, ka tajā bija iedūries stikla gabals, kurš cilvēku bezatbildības dēļ mētājās zālājā pie šķūņa gluži tāpat, kā šī mazā, kuslā radībiņa.
Mēs nolēmām uzņemties rūpes par sunenīti. Nosaucām viņu par Melnīti, jo tik skaistu radībiņu nemaz citādi nevarēja nosaukt.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa, lai gan pamesta un nevienam nevajadzīga, parādija mums to, ko nozīmē ģimene un patiesa mīlestība, rūpes vienam par otru. Tāds ir mans spilgtākais bērnības sajūtu stāsts...