Sajūtas krāsa

Manī ir bēša sajūta. Tā ir kā ļoti gaiša, bet tai ir tonis. Tā sajūta ir netīri balta vai maigi rozā. Tā izskatās gaiša un balta, bet īsti nav. Tai ir netīrs piejaukums, kas neliek mieru. Ja ar sajūtu izietu ārā pastaigāties, tad uz lielā , baltā sniega fona viņa kļūta atšķirīga no tā, ko visi sagaida. Visi gaidītu, ka sajūta būs balta un plaša, bet tā izlec un izceļas. Viņa nav tīra, lai varētu teikt, ka viss ir kārtībā. Tomēr, kad sajūta uzlīda uz oglēm, tā redzēja, cik skaisti izskatās, ka nekas to nevelk uz leju un neaizliedz lidot. Un ogles var sajūtai pateikt, ka viņas ir melnas, bet sajūtai jābūt dzīvai.
Sajūta reiz bija balta. Tad tā varēja skriet, priecāties un aizmirst visu uz pasaules , jo tai neko nevajadzēja. Sajūta bija laimīga kā asns, kas pirmo reizi ieraudzījis debesis, kā glezna, kas ir pabeigta. Tomēr sajūta bija balta kā lapa. Tā nekad nebija burzījusies, tai nebija palīglīniju, kas palīdzētu dzīvē saglabāt pamatu, nebija plēsta, nebija kļuvusi netīra vai pārlocīta uz pusēm. Tā bija eiforija, kurā dzīvoja lapa, jo tai nebija pieredzes. Tā bija uzsnigusi. Nesamīdīta un neaizskarta. Tikko svaigi uzcepta. Sajūtai nebija sāpējis, un tā bija tik laimīga, jo nepazina pasauli no visām pusēm. Sajūtai vajadzēja maz, lai sajustos dzīves mīloša. Lai noticētu oranžajai sajūtai, tai neko nevajadzēja. Viņai nešķita, ka tā būs par traku tik baltai krāsai, tā klausījās un mīlēja savu baltumu.
Baltajai sajūtai nebija domas, ka tā varētu kādreiz izmainīties, ka tā varētu kļūt par kaut ko citu. Savā ilūziju pasaulē baltā sajūta bija izplānojusi, kā viņa uzbūvēs sev patvērumu, kā viņa paliks savā elementā visu laiku, nekad nepaskatīsies uz citām sajūtām un nemācīsies. Sapņu pilis sajūta bija sacēlusi grandiozas, bet reizēm sajūta bija tā pieradusi pie baltā, ka aizmirsa, ka var būt savādāk. Sajūta reiz tomēr iekrita dubļos. Tā visa nosmērējās brūna, aplipusi ar dubļiem, tumša un netīra, smaga un grūta, un sāpīga. Sajūtai ļoti sāpēja, ka viņa tik pēkšņi tika sasmērēta. Sajūtai nebija nekad tik smagi bijis, viņa pat nezināja, kā ir būt aptraipītai, bet pēkšņi tā visa bija brūna un neglīta. Pirmkārt, sajūtai bija kauns no citiem, viņai bija grūti atzīt, ka tai sāp. Sajūta visvairāk bija nobijusies no pēkšņā pārdzīvojuma, ko izraisīja dubļi. Tie atnāca steidzīgi un aprija visu sajūtu, tai neatstājot nekāda veida baltumu. Sajūta raudāja, jo tai pietrūka baltā un gaišā. Viņa jutās pievilta un neglīta. Viņa bija pazemota, tāpēc dusmīga uz dubļiem, kā tie atļāvās būt tik nežēlīgi. Sajūtai ritēja milzīgas asaras pār vaigiem, un tā ieraudzīja , ka dubļi skalojas nost.
Sajūta bija kļuvusi bēša. Dubļi noskalojušies, bet pēda palika. Sajūta gribēja atpakaļ to, kas tai bija -balto , neaizskarto un idillisko. Sajūta bija tikusi vaļā no dubļiem. Sajūtai dega viss, kad tā ieraudzīja dubļus, tie bija sajūtu izveidojuši neglītu. Viņa sāka censties notīrīt brūnganos , nevienmērīgos pleķus, bet pēkšņi tā ieburzījās. Protams, vispirms sajūtai sākās panika, ka nu tā vairs nespēs būt tikpat perfekta kā agrāk. Tomēr, jo ilgāk sajūta lūkojās uz burzījuma vietu, jo vairāk saprata, ka viņa aug. Tā bija jauna, nebijusi pieredze, otrreiz viņa nebūs tik šokēta, jau sagaidīs, ka dubļi var pārvērst, cilvēki var iet garām un dubļus uzsviest. To nevar zināt, kā dzīve pārsteigs sajūtu, bet nākamreiz viņa būs gatava. Sajūta lūkojās savā bēšajā ārienē un prātoja, ko darīt tālāk. Kāds no malas uzlika tai roku un teica, lai sāk gleznot. Uzglezno puķītes šokolādes tonī un saburzītajā vietā izveido jūru, kura nekad nav gluda. Tomēr sajūtai bija bail, ka tai atkal sāpēs.
Tā es sēžu ar savu sajūtu un baidos. Gribētu aizmirst par dubļiem un zīmēt skaistus ziedus. Bet vai es mācēšu zīmēt tik skaisti? Vai izvēlēšos pareizās krāsas? Es tikai atļaujos uzzīmēt mazas ziedlapiņas, bet gaidu, kad pār sajūtu vīsies jauns puķu zirnis. Nu varbūt es kļūdīšos, bet tomēr šoreiz man nebūs jāsāk kā no baltas lapas.