Es lēnām nācu no skolas pāri Bastejkalnam Vecrīgas virzienā. Piektdienas bija brīvās dienas, un pēc skolas man nebija kur steigties. Jau gandrīz nodūru galvu, lielā noguruma dēļ, kad pēkšņi caur skropstām uz mana degungala nosēdās mazs saules stariņš. Es pacēlu acis pret debesīm, juzdama saules vēlmi mani uzmundrināt. Šī diena šķita īpaša, jutu tādu kā dedzīgu vēlmi kurp doties.
„Jūs varat nākt ar mani,” es sacīju debesīm, kas iepriekš bija sūtījušas saules staru, un vējš man sejā iepūta liegu vēsmu, it kā apstiprinādams uzaicinājumu.
Liekot soli pēc soļa manas kājas saplūda ar Vecrīgas seno bruģi. Ne velti cilvēki šurp brauca. Rakstnieki – smelties iedvesmu, mākslinieki – meklēt krāsas.
Es gāju uz priekšu un, vēsturiskajiem kadriem slīdot garām, stāstīju debesīm par zemi. Par pilsētu un tās ielām, kas katra glabāja citu noslēpumu un stāstīja citu stāstu.
Es neticēju, ka savā pilsētā jebkad varētu apmaldīties. Attālinoties no mūriem, gāju Daugavas virzienā, man šķiet. Ievēroju, ka cilvēku man apkārt paliek arvien mazāk un mazāk, atvērtus logus redzēju arvien retāk un retāk.
Uztraukumā paātrināju gaitu, līdz pašai nemanot biju sākusi skriet.
Strupceļš.
Ielas galā atradās neliela māja. Ilgi nedomājot, es uzskrēju pa tās koka kāpnēm un, pārliekusies pāri slieksnim, pāris reizes pieklauvēju, tieši savu sirdspukstu ātrumā. Man vajadzēja ūdeni, ko atdzerties, patiesību, ko uzklausīt.
Durvis atvēra kāds vecs, sirms vīrs. „Neesmu šeit vienīgā,” es klusi sev pačukstēju, vēl neatguvusi elpu.
„Ienāc,” vīriņš novilka un ar žestu aicināja ienākt puspavērtajās durvīs. „Redzu, ka vēl neesi atradusi ceļu uz visskaistāko.”
Viņš šķita no pasakas iznācis, bet manu prātu nodarbināja tikai viens jautājums. „Vai esmu nomaldījusies no ceļa?” es nedroši jautāju, sperot soli uz priekšu, bet pārkāpjot slieksni nonācu Daugavas krastā.
Saules stari lūza nelielajos, pelēkajos viļņos. No sākuma es nesapratu, kādēļ sirmgalvis sūtīja mani šurp. Bet tad, pavēros ūdenī un ieraudzīju savu atspulgu. Jūs smiesieties, bet tur biju es... Tur bijām mēs visi! Daugava bija dzīves pieredzes pielieta. Tā katru dienu mūs uzklausīja un plūda uz jūru nesdama līdz sapņus, vēlmes, cerības un sāpes, ko vēlāk izkaisīja pa visu pasauli.
„Skaisti, vai ne?” aiz manis jautāja zema balss.
„Jā,” es atbildēju, domādama, ka aiz muguras ieraudzīšu veco vīru. Bet, kad pagriezos, tur nebija nekas vairāk, kā parastā ikdienas dzīve. Pieturā piestāja tramvajs, pirmklasnieki uz to, aiz rokām, vilka savas omes. Kāda kundze gados baroja baložus, tūristi uzņēma neskaitāmas fotogrāfijas.
Es vēlreiz uzmetu skatienu Daugavai. Tagad ievēroju dzelzceļa tiltu. Gaismas pili otrā krastā. Milzīgs putnu bars pārlaidās pār manu galvu un es jutu, ka esmu īstajā vietā.
