Manas sajūtas stāsts (1)

Mēs nerunāsim par tiem torņiem, ko gribam uzcelt, bet padodamies pie pirmā ķieģeļa. Mēs runāsim par asarām, kuras izraudam, par prieka, par nieka, par cerību asarām. Mēs runāsim par to, kam tik ļoti ticam. Stāstīsim par to, kas mums dārgs, par to, ko mēs mīlam, bet no visas sirds, nevis tikai no ceturtdaļas. Par tām negulētajām naktīm, kas pilnas jāņtārpiņiem, kuros vairs nav gaismas, kas ceļu vairs neredz, bet cīnās. Par mākoņiem mēs runāsim, kas vieglāki par pašu dzīvi.
Zini kā ir, kad tu smejies, klusē, raudi no visas sirds? Tas ir tad, kad tev nav maskas. Tev nav uzlikta tā kārtējā pirmdienas prieka maska, kurai tu pats sen vairs netici. Katram ir jāspēj atrast tā neizsakāmā laimības sajūta, kas slēpjas katrā koka saknē, katrā putna dziesmā un piemājas peļķē, kurā tu neviļus ietrauc savu nepaklausīgo kāju. Tā patiesība, ko es, tu, pagalmā skrejošais puišelis ar mirdzoši blondajiem matiem un pretimnācējs, kas iegrimis savā ikdienas steigā, rokās turot negāciju pilnu avīzi, tik ļoti ciena un vēlas sagaidīt no katra pretimnācēja, blakusstāvošā un skrejošā. Skrejošais, apstājies, pretimnācēj, Ieskaties, blakusstāvošais, pieskaries. No visas sirds, nevis tikai no ceturtdaļas.
Kāds viegli iespurdzas man pie auss, tik viegli viņam smejas sirds. Šķiet, ka nekad tai nebūtu likts kāds ielāps. Ne asara nopilējusi pār viņa nobrāzto vaigu. Bet paiet viens mirklis, un asaras izzogas no puišeļa zaļajām acīm. Viņš sēž un raud kā vēl nekad. Puisēna acis viegli aizveras, un pār vaigu lēni sāk slīdēt mirdzoša asara. Šķiet, ka pat no viņa blondās matu sprogas izlaužas kāda asara. Kāpēc viņš raud? Vai tāpēc, ka citiem ir pilns pagalms ar draugiem, bet viņam maza daļiņa, mazs nieka stūrītis? Vai tāpēc, ka kāds viņam atņēmis riteni. Jums liekas nieks, bet viņam tā ir visa pasaule, viņa mazā neaizsargājamā un tik ļoti naivuma pilnā. Un tu raudi, jo tu netici smiekliem, kas tev tik viegli, tu tici garāmgājējam, kas saka, lai raudi, jo tu vēl neesi pat spaini izraudājis. Viņa, viņš un pat jūs lejat gaužas asaras. Mēs raudam, jo neticam paši sev, vairs neticam ne pat mazliet.
Cīņa. Cīņa ar sevi un pasauli. Uzvaras garša, sevis pierādīšana, nepadošanās. Tā sajūta, kas nav izmērojama miljons zvaigznēs, tā pašam jāizcīna. Sajūta, kas seko pēc gara un smaga darba tad, kad tev pār lūpām veļas kliedziens un gribas vienkārši aizmirsties. Puišelim ar blondajiem matiem, asaru acīs un dubļu notraukto bikšu staru iekšā mīts tāds cīņas spars. Jums šķiet, ka dubļi liecina to, ka puisēns ir nevīžīgs? Bet katrā traipā mīt cīņa. Cīņa ar kaimiņu puišeli, cīņa ar savu spītību, ar sevis atrašanu. Beigu beigās pienāk tā uzvaras sajūta, kura pat nav aprakstāma vienā vārdā. Tā ir tik ļoti neizmirstama.
Es taviem smiekliem pielikšu mazliet savus klāt, lai tu esi pilnība. Tāda, kurai nav aizmirstības uz dzīves patiesību, uz asaras notraukšanu un cīņu ar sevi un pasauli Kā tas puišelis ar mirdzoši blondajiem matiem, lielajām, izbrīna pilnajām acīm un patiesību sirdī. Puišelis, kas grib uzcelt torni, kas augstāks par pašu dzīvi, lai arī varbūt tikai smilšu kastē, un aizsniegt mākoni, kas vieglāks par pašu dzīvi.
.