Mati saulrieta krāsā (3)

Ceļš. Simbols, metafora, virziens. Neskaitāmu šoferīšu lādēšanās iemesls un nomaldījušos ceļotāju svētība. Man patīk zīme „Ceļa gals”. Nav lielāka prieka par to, kā redzēt kaut ko vai kādu tik skaisti kļūdāmies. Varat mani apsaukt, uzšaut pa pakausi un teikt: „Nē, taču! Zīmes NEKAD nekļūdās!” Es jau nesaku, ka tā nabaga zīme būtu pilnīgi nepareiza, bet vienpusīga gan. Tā tikai nebeidz čukstēt savu mūžīgo: „Beigas, beigas, beigas.” Nonākot šādos ceļa atzarojumus, es tikai uzsmaidu zīmei, it kā tā aiz acīm nebūtu pieskrūvēta pie staba un spētu to redzēt, izvelku savu oranžo marķieri un vārda „gals” vietā uzšvīkāju „sākums”. Tā, lai arī citi zinātu, lai viņi netiktu mānīti. Šis, mani mīļie, ir „Ceļa sākums”.

Dzīvē ir daudz tādu „galu”, kuri, kā izrādās, ir tikai kārtējie „sākumi”. Katru reizi, kad es uzduros uz šīm zīmēm, man gribas nogriezties mazajā sānieliņā, kas ved taisnā ceļā pie friziera, un nokrāsot matus saulrieta krāsā. Es neminu vārdu „ruds”, jo neviens taču nesaka: „Ai, kāds skaists, ruds saulriets!” vai „Šodien saule gan noriet daiļā rudumā!” Mamma jau kopš laika gala man ieaudzinājusi – ja sieviete sāk jaunu dzīves nodaļu, tad viņai noteikti, noteikti, noteikti ir jādodas pie friziera! Un tā es arī daru. Pie katras „Ceļa sākuma” zīmes, es nogriežos šķērsielā, iesoļoju salonā, kurā mani jau ierasts redzēt, iesēžos krēslā un ļauju prasmīgām rokām piešķirt vienai šķipsnai saulrieta toni. Un kāpēc tieši saulrieta, kāpēc ne saullēkta tonī? Riets tiek uzskatīts par norādi – ka tās ir dienas beigas, viss. Tomēr man labpatīk pieturēties pie nodeldētā sakāmvārda – tas ir tikai kaut kā jauna sākums. Sākums saulrieta krāsā.

Es, ejot uz mājām, bieži mēdzu skaitīt savas saulrieta šķipsnas. Katrā ir tik daudz atmiņu pavedienu, tik daudz sajūtu. Man patīk ceļš uz mājām. Es dažreiz apguļos tā vidū, aizveru acis un gaidu. Gaidu, kad saulriets nesīs pār mani atmiņas, kad pagātne un tagadne saplūdīs vienā. Tas ir kā saulaini zaigojošs akvarelis lielās pasaules nomalē, bet manas pasaules centrā. Mana draudzene ar saullēkta krāsas matiem mēdz teikt, ka ies un dzīvos uz tā ceļa vidus, jo tas ir tik skaists, ka no tā negribas šķirties. Bet, kā gan nešķirsies, ja tāpat gribēsi vērst sevi līdzīgu saulei, nav nozīmes, kādai – lecošai vai rietošai? Daudziem mūsu ceļabiedriem trūkst gaismas, ir grūti turpināt ceļu, neieveļoties kādā nelaimju grāvī vai sāpju bedrē, neizmežģījot potīti uz kāda neganta vilšanās oļa. Ieraugot tādu nelaimes putnēnu, es ķemmēju sev matus. Ja paveicas, kāds saulrieta pavediens dodas tālāk ar vēju, metot gaismas stariņu uz sagrauta ceļinieka ēnotās takas. Un viņš spēj saskatīt spēku, lai pieceltos un atsāktu iet.

***

Ir jau vēls, pēdējais laiks, lai dotos mājās. Pusceļā kāds ceļinieks pagurst un izdomā atvilkt elpu. Tepat – uz ceļa. Pa šo ceļu nemēdz iet neviens cits, jo tas ir tikai viņa. Viņš apsēžas un ieelpo. Māc šaubas, vai maz pietiks spēka, lai pieceltos, lai turpinātu iet. Ceļinieks apguļas un aizver acis. Viņa ādu sāk durstīt sīkas adatiņas. Protams. Atmiņas viņu panākušas. Laime, sāpes, aizvainojums, prieks – tas viss sajaucas nebeidzamā sajūtu akupunktūrā. Viņš ir tās pilnīgā varā. Viņš vairs nevar piecelties. Un varbūt pat negrib. Ir tikai mazi atmiņu dūrieni, sīki mirkļi, kas paliek kaut kur karājamies gaisā, tos var ķerstīt ar rokām kā taureņus. Nav spēka tos izkliedēt, nav spēka.. piecelties. Tad aiz aizvērtajiem plakstiņiem kaut kas nozibēja. Izbīlī viņš atvēra acis, aizmirstot, ka pirms brīža to vēl nespēja paveikt. Rietēja saule, un viņa acu priekšā atmirdzēja spožs stars, viens no pēdējiem, ko šovakar redz pasaule. Tas ir tik smalks, ka teju varētu noturēt to par cilvēka matu. Klusībā pateikdamies šai skaistajai parādībai, viņš aizbiedēja pēdējo taureni un atsāka iet – mājās jau viņu gaidīja.

Tajā pašā brīdī pasmaidīja kāda meitene, kuras galva atmirdzēja saulrieta krāsā. Viņa sēdēja pie ceļa zīmes un ķemmēja sev matus.