Manas sajūtas stāsts (40)

,,Vārnas ķērc tāpat, nu varbūt mazliet skaļāk, bet bērzi gan nav tik stalti kā Latvijā,”
klausos mammas balsī, kura pa telefonu man stāsta par svešo zemi, uz kuru nācās aizbraukt pirms pusotra gada.
Mēs reti runājam ar mammu pa telefonu, vairāk sarakstāmies internetā. Telefonsarunas ir īsas, saraustītas. Es jau arī ātri nevaru izdomāt – kas ir tas svarīgākais, ko gribētu viņai pateikt. Senāk bija gari sarunu vakari par to, kā dienā ir gājis, ko rītdien darīsim un pat pavisam tāli nākotnes plāni tika kaldināti šajās pirmsgulētiešanas runās. Man tik ļoti tā visa pietrūkst. Es tagad dzīvoju ar tēti – mums ir savi vīru darbi un vīru runas, tomēr iekšēji ir tukšuma sajūta, liekas- kaut kā trūkst.
Pirmais mācību pusgads ir pagājis, paiet Ziemassvētki, saņemu pēc svētkiem dāvanu paciņu, ko sūta mamma un māsa. Jā... arī māsa ir tajā zemē, kur vārnas ķērc skaļi un bērzi ir mazāki...Uz vienu mirkli šķiet- sajūtu mammas un māsas klātbūtni.
Nevaru rast sevī atbildi uz jautājumu:,, Kāpēc mamma aizbrauca?” Es zinu, ka negribēja, raudāja. Ausīs skan mammas vārdi: ,, Citas izejas neredzu, dēls. Tā vajag.” Mamma noteikti atgriezīsies, tiklīdz būs iespēja.
Vasarā ciemojos tajā zemē. Skaista daba, laipni un smaidīgi cilvēki, tiešām skaisti, pat vārnas nedzirdēju un bērzus neievēroju. Vasaras beigās gribējās mājās, tikai smagi bija no mammas šķirties. Man likās, ka es raudu, tikai bez asarām - tās taču mamma nedrīkst redzēt.
Septembrī sākās jauns mācību gads- draugi, klasesbiedri, meiteņu skaļās čalas. Viss liekas tik parasti un saprotami. Tikai...
Šīs izjūtas grūti aprakstīt, tās var izjust tikai ar dvēseli, jo mamma ir tajā zemē, kur vārnas ķērc skaļāk un bērzi nav tik stalti kā Latvijā...