Manas sajūtas spēks

"Sajūta" - vārdnīcās tiek dēvēta kā kāda priekšmeta vai parādības radīts piedzīvojums, bet manā izpratnē "sajūta" definējas kā emociju izpausme gan priekos, gan bēdās, kura tiek iegūta dabiski, ko rada ikdiena.
Sajūtas sabiedrībā izpaužas dažādi, kādu iepriecina cilvēku neveiksmes, kas var būt dīvaini, citu - sen neredzēts cilvēks, dāvana vai smaids no svešinieka.
Kāds sabiedrībā vienmēr arī jūtas sarūgtināts dažādu iemeslu dēļ, piemēram, veselības, finanšu vai ģimenes apstākļu dēļ, zaudējums spēlē u.c.
Cilvēks, kurš vienmēr ir pozitīvi noskaņots, nevienmēr ir tāds, jo mēs esam pieraduši viņu redzēt smaidīgu un priecīgu, un citu iespēju nemaz neredzot, bieži ar smaidu viņš cenšas noslēpt savu bēdu.
Es esmu tādus cilvēkus saticis un pat daudzus, tāpēc man sāp vēl vairāk, jo īsti nezinu kā viņam palīdzēt, un tādēļ bieži, vienkārši, tam uzgriežu muguru, lai gan saprotu, ka tas nav bijis labi, jo es nekad nezināšu, kas ar mani notiks rīt, nākamnedēļ, vai nākamgad, un tad, domāju, ka neviens negribēs mani atbalstīt, jo slikts darbs, nav tas pats, kas labs.
Man visvairāk nepatīk atmiņas no dažādiem dzīves notikumiem un pieredzes, jo sevī domāju, ka mana dzīve pakārtota pēc noteikta scenārija, kur dažas ainās ir atļauta vaļa asarām.
Parasti atceros mirkļus, kas ir sirdij tuvāki, kas aizskar manu dvēseli... Tie ir mirkļi, kurus nekad nevarēs izdzēst no manas atmiņas, kā zīmuli ar dzēšgumiju no lapas, jo pulkstenis griežas atpakaļ tikai filmās, bet es dzīvoju reālajā pasaulē, kur viss notiek tikai vienu reizi, kur nav iespējams nospiest pauzi, un kadru uzņemt vēlreiz. Reālajā pasaulē par iznākumu cīnos, es pats, kur beigas ir tādas, kādas sasniedzu, varbūt nevienmēr labas, un nevienmēr sliktas.
Bieži domāju, kā es vēlētos, kaut būtu dzimis kaut gadu ātrāk, lai spētu kaut reizi ieskatīties acīs vectētiņam un samīļot viņu no visas sirds, redzēt dzīvi pirms manis vai iet latviešu tautai palīdzēt atgūt neatkarību, būtu pat gatavs mirt savas Tēvzemes vārdā.
Šīs sajūtas es neizpaužu nevienam, tikai izlieku uz lapas, varbūt kādam tas liekas pašsaprotami, citam - liek smieties uz nebēdu, bet man ir vienalga, ko citi saka, jo domāt, sapņot un vēlēties nav aizliegts.
Laiks lido vēja spārniem, tas negaida, neaizķeras aiz akmens, neapstājas, lai aplūkotu dabu, neaizguļas pirms skolas... Laiks katram dots, lai spētu iemācīties, kā ir dzīvot no sirds, sajust mīlestību, izbaudīt dzīvi cik vien var.
Sajūtas, katrs rada pats, tas ir katra spēks to pierādīt, jo spēcīgas sajūtas, jo dzīve būs košāka un laimīgāka.