Mēs katrs kādreiz esam sajutuši tādu kā kņudēšanu vēderā. Tā visbiežāk rodas uztraukuma dēļ. Tos var iedalīt dažādi: uztraukums pirms publiskas uzstāšanās, pirms lēkšanas ar izpletni, arī tā saucamie 'tauriņi' rada karuseli tavā vēderā. Bet ir arī tāda kņudoņa, kas rada samērā patīkamas sajūtas un noteikti vijas kopā ar intrigas mezgliem. Un to tā arī dēvē- par patīkamu satraukumu.
Ja tu esi ieplānojis kaut kur doties vai paveikt ko tādu, kas varētu mainīt tavu dzīvi, tev pilnīgi noteikti būs uztraukums. Mazs vai liels- tas jau atkarīgs no situācijas nopietnības. Nu pieņemsim, ka labākais draugs tev piedāvā pēc nedēļas kopā ar viņu lēkt ar gumiju no 100 metru augsta tilta. Tu esi sajūsmā! Galvā kā raķetes šaudās dažādas idejas un domas, piemēram, kāds būs skats no augšas, kādas sajūtas tevi pārņems kritiena laikā, vai tas nebūs sāpīgi, cik liela ir iespēja nosisties. Iztēlē jau ir tapis scenārijs- kā viss izskatīsies un notiks. Taču šajā brīdī kņudoņa parasti vēl nav pietiekami nobriedusi, lai sāktu tevi kutināt un liktu sirdij sisties straujāk. Pašlaik vēl dzimst tikai intrigas vītnes. Soli pa solim, kad beidzot viss ir saplānots, tev tikai atliek gaidīt un cerēt, ka plāni neizjuks.
Šķiet, ka šī nedēļa velkas lēnāk par gliemezi, taču, jo tuvāk nāk lielais brīdis, jo vairāk sāk kņudēt vēderā. Iedomājies, ja tur tiešām sēž iekšā mazi vīriņi, kas tevi kutina un paši uzjautrinās par taviem refleksiem. Tos uzveikt ir grūti. Bet vai tas ir vajadzīgs? Galu galā tās ir patīkamas emocijas. Visas spalviņas saceļas gaisā, uzmetas zosāda, tu iekšēji smaidi, jo, protams, ceri uz to labāko. Par slikto nemaz negribas domāt. Mazie vīriņi tavā vēderā tikai dara savu darbu, tie cenšas vairot tavu gaidīšanas prieku.
Iztēlojies- jūs ar draugu jau abi stāvat pie tilta margām, kamēr tiekat saķēdēti drošības jostās un galvā jau ķiveres. Sirds trako, šķiet, ka zosāda pārņēmusi pat pirkstu galus, kņudoņa ir sasniegusi kulmināciju. Tas brīdis ir pienācis, un tu esi nonācis šajā vietā un šajā laikā. Taču tu zini, ka šis intriģējošais mirklis neilgs mūžīgi, jo tev jāatlaiž rokas un jāļaujas kritienam. Vai vēl atminies, kā sacīji: ‘’Nevaru sagaidīt’’? Pacietība ir jāspodrina nepārtraukti, un vienīgais veids, kā to darīt, ir vienkārši gaidīt un nedomāt.
Tagad saproti, ka nedēļa, gausa, bet tomēr intrigas pilna, ir pagājusi neaptverami ātri. Atlaid rokas un lec! Sajūtas viennozīmīgi būs neaprakstāmas un mūžīgi atmiņā paliekošas, taču tas mirklis būs īss. Un tu jau to zini. Tik pat ātri tu atkal attapsies plūstam vienmuļajā ikdienas straumē.
Taču es iesaku par to nedomāt. Nekavējies pagātnē, kā arī nesniedzies pārāk tālu nākotnes miglā! Laiku nevar patīt ne atpakaļ, ne uz priekšu. Tāpēc dzīvo šim mirklim un ikreiz, kad mazie vīriņi tavā vēderā sāks mētāt kūleņus, ļaujies tiem un izbaudi to patīkamo kņudēšanu, jo labākais vēl priekšā!
