Ieelpa. Izelpa. Kaut kur tālumā dzirdamas cilvēku klaigas. Aplausi. Svilpieni. Ieelpa. Izelpa. „Ieņemiet vietas!” Dzirdu tikai to, kā sitas mana sirds. Manas kājas dreb un rokas tāpat. No uztraukuma vien reibst galva, taču nekas vēl nav noticis. Caur galvu izskrien dažādas domas, lielākoties dusmas, jo man taču šeit nebija jābūt. Man šodien nebija jāskrien. „Uzmanību!” Pēdējā ieelpa, pēdējā izelpa un šāviens. Tik daudz satraukuma, bēdu, bezcerības un dusmu vienlaikus.
Atgriezīsimies 2013. gada 23. februārī. Mani sauc Anda Jēgere, man ir 16 gadi, un kopā ar draudzeni ieejam Kuldīgas manēžā. Šodien šeit norisinās Baltijas valstu sacensības - Baltic indoor youth match U-18. Abas gatavojamies 60 metru distancei un 4x200 m stafetei. Esam patīkami satrauktas, kad man pēkšņi paziņo, ka meitene, kurai jāskrien 300 metru nav ieradusies, viņas vietā jāstartē man.
Priecājos par iespēju pārstāvēt Latviju vēl vienā distancē, tomēr kājas no satraukuma jau vairs nespēj stāvēt mierā. Pēc pusstundas man jāstājas pie 60 metru starta līnijas. Nervozēju par tuvojošajiem startiem, kad pēkšņi mani pārņem milzīgs atvieglojums, jo uzzinu, ka neviens man nav jāaizvieto un „patīkamās” sajūtas pēc 300 metriem nepiedzīvošu.
Īso sprintu pieveicu tik slikti, cik vien var. Novēlots starts, slikts laiks, esmu dusmīga uz visu pasauli. Dodos uz tribīņu pusi un pa ceļam satieku treneri ar lieliskiem jaunumiem. Man tomēr jāskrien. Neticēsiet, tagad es esmu ne vien dusmīga, bet arī gatava uzlaist gaisā visu pasauli un vispirms - manēžu.
Esmu iesildījusies. Smaids, kas vienmēr rotā manu seju, ir nez kur pazudis. Draugi cenšas mani uzmundrināt, sakot, ka izlikšu visas dusmas uz celiņa. Sēžu netālu no startera un skatos, kā pazib garām pirmais skrējiens puišiem, tad otrais, pieceļos, paskrienu, pastaipos, noskatos pirmo meiteņu skrējienu un eju kārtot blokus.
„Novelciet treniņtērpus, nostājieties pa celiņiem!” Briesmīgākais celiņš visā manēžā. Ceturtais celiņš uz stāvākās virāžās. Ceturtais celiņš. Man. „Ieņemiet vietas!” Caur galvu izskrien dažādas domas, lielākoties dusmas, jo man taču šeit nebija jābūt. Man šodien nebija jāskrien. „Uzmanību!” Pēdējā ieelpa, pēdējā izelpa un šāviens. Tik daudz satraukuma, bēdu, bezcerības un dusmu vienlaikus!
Pirmās divas virāžas pat neatceros. Pēc bildēm spriežot, tas bija mans nopietnākais skrējiens visā nelielajā sportistes karjerā. Izejot uz pirmās taisnes, vispār nejutu nogurumu, tikai nedaudz vēlāk, uzejot uz pēdējās virāžas, sapratu, ka dusmas ir pārgājušas; adrenalīns, kas iepriekš bija mani pārņēmis, zudis, un jāsāk skriet. Pēdējie 50 metri, un es sāku skriet.
Finišēju savas lielākās konkurentes rokās, manas lielākās atbalstītājas rokās. Galva reibst, gar acīm melns, un kājās nostāvēt vairs nav iespējams. Viņa mani saspiež, cieši samīļo un paziņo neticamo - jauns personīgais un Baltijas čempione!
Beidzot atguvos. Esmu novilkusi apavus un aizkļuvusi līdz savām drēbēm, kad pie manis pienāk meitene, saucot uz apbalvošanu. Reibstošu galvu, pārāk ātri sitošos sirdi krūtīs, botas vien paspējusi apaut, es uzkāpju uz pjedestāla un stāvu. Viena. Ar kausu rokās un Latvijas formu mugurā. Esmu laimīga un pārsteigta, bet galvenais - LAIMĪGA.
Tik daudz dusmu un pārdzīvojumu vienā dienā. Lepojos ar sevi, ka nepadevos, esmu pateicīga trenerim, ka neļāva izstāties. Esmu lepna, pateicīga un laimīga - mans augstākais punkts sportā un dzīvē.
Un viss vēl ir tikai priekšā, es to zinu!
