Pozitīvi cilvēki (1)

Visu dienu nostaigāju ar vienu lainera līniju platāku par otru. Kāpēc man neviens to nepateica?
Paspēlēsimies nedaudz ar pagātni. Gluži kā minimas, mana pagātne ir sabirzusi nelielās drumslās, nelielos gabaliņos un mazliet drupačiņās, kuras putniņiem būtu jāizbaro. Tikai žēl, ka man putni riebjas. Tur nu es biju pirms pāris gadiem, turēju rokās Alisi raudam - raudam un kliedzam sāpēs.
Tas bija starpgadījums ar rokām. Brīdī, kurā viņa pazaudēja visu, šķiet, pat sevi uz mirkli, nācās dzirdēt vārdus, kas pār lūpām vēlās sīksīkā pavedienā, apvītā ar drātīm, jo katrs mazais vārdiņš no viņas puses dūra manā sirdī. Beznosacījuma mīlestība - kad tev durs otra sāpes divreiz vairāk nekā viņam pašam. Un tur nu tu guli, turot to mazo, sačervelējušos būtni, raudot tai līdzi un cerot, ka tā drīz salāpīs savu sirdi, jo citādi tava salūzīs pavisam. Paklausies kādreiz cita stāstos, visiem tomēr ir bijis smagi, visiem ir pagātnē tas viens stāsts, kuru viņi tev atklās tikai pie tūkstošās kopīgi izdzertās vīna glāzes vai septiņi simti trīsdesmitās kopā pavadītās dienas. Ar Alisi vienmēr ir bijis interesanti. Viņa atklās vienu savu melno noslēpumu un kā ar vieglu knipja sitienu atklās nākamo. Tie neapsīkst. Viņa mainās, katru dienu tu skaties uz it kā tik pazīstamo cilvēku, bet tomēr tu viņu nepazīsti. Un tur nu Alise gulēja. Nolieta ar aukstu ūdeni, apsegta ar dūnu segu, uzpampušām, sausām acīm, bez asarām. Tās bija jau izsīkušas. Kas bija noticis? Tikai pēc piecām stundām vārdi sāka velties pāri lūpām.
"Es pazinu viņus jau iepriekš. Neprasi, kā - es vienkārši pazinu. Viņi bija slikti cilvēki, cilvēki, no kuriem es bēgu, ja redzēju nākam pretim, ne tikai pārgāju uz otru ielas pusi, bet vispār skrēju meklēt taksi, lai aizbrauktu uz citu pilsētu kādu laiku. Es viņiem neko nebiju parādā, viņiem nebija nekāda iemesla ar mani atsākt vai uzturēt kontaktu. Bet es pagadījos neīstā laikā, neīstā vietā."
Un tur nu viņa atkal bija. Asaru slieksni pārkāpusi elsojot. Visstiprākā roka, visdzelžainākais mugurkauls. Es to turēju, pētot čūlām noklāto roku un apvaldot savas sāļās līdzjūtības asaras, lai tās neliek sāpēt svaigajām brūcēm vēl vairāk. Vai esat redzējuši čūlām noklātas rokas? Tās ir kā mazi Alpu kalni - var iztēloties miniatūru Vinniju Pūku skrienam pa tiem “ekspotīcijā”, meklējot Ziemeļpolu, ar katru soli uzduroties sarkanajai, nokaitētajai miesai vēl sāpīgāk un asāk.
"Es neatradu taksi. Mani sagrāba. Alkohols, narkotikas, nezinu, kas, bet skatieni visiem bija kā izsalkušiem medību suņiem. Viens tiešām pat siekalojās, nekontrolējot sevi. Visi raustījās, skatījās uz mani kā uz zaķa izbāzeni, bet tādu īpašu, vēl nekad neredzētu. Nevienu citu apkārt neredzēju, viņi bija mani ielenkuši sev ideālā situācijā. Tas ar vislielākajām cirtām mani sagrāba aiz rokām. Gribēju kliegt, bet zināju, ka tas viņu deformētās smadzenes tikai provocēs iet tālāk. Man. Nekad. Nav bijis. Tik bail."
Tie pēdējie vārdi - tie nav jākliedz. Tie nav jāčukst. Šeit nebija kāda izrāde, kuras dramatiskā kulminācija ir klaja emociju atklāšana ar pārspīlētu, epitetiem pārbāztu monologa nobeigumu. Viņa tikai kustināja savas lūpas, pūta elpu, un es sapratu - nevienam citam to nevajadzēja saprast, neviena cita tur nebija. Es nezinu, kā un kur. Es nezinu, vai viņi izdarīja Alisei vēl ko ļaunu. Bet viņas dzīvoklis bija izdemolēts. Viņa atteicās turp atgriezties. Viņa atteicās doties uz slimnīcu. Viņa atteicās lūgt palīdzību valsts iestādēm. Mēs vienkārši sēdējām - saķērušās, vienā lielā čokurā savilkušās, nu jau abas kā mazas, saņurcītas lupatas, slapjiem vaigiem, plašu skatienu, blenžot sejā pasaules netīrībai. Skaties uz mums! Jā! Skaties! Blenz mums acīs! Mēs te vēl sēžam! Lai gan knapi, knapi elpojam...
Viņa ievācās pie manis. Mēs sēdējām uz palodzes ar kafijas tasēm rokās, viņas pirkstos kūpēja cigarete, mūsu logs bija sienas cienīgs un skats zem kāju pirkstiem - vakara pielietas ielas ar nelielām, cukurotām lampiņām. Mēs lāpījām ne pušu plīstošo galvu, bet psihi. Viens vienīgs klusums.
***
“Es reiz dzirdēju interesantu stāstu. Tas bija par sievieti gados, tādu kundzi, kura noteikti ir dzīvē piedzīvojusi lielas grūtības, jo vecas, neapmierinātas sievietes tādas nebūt nav no labas dzīves. Viņa vienkārši bija vāja - vai pārāk stipra - bijusi savos tā sauktajos ziedu laikos. Viņa ieklunkuroja autobusā un pavērās apkārt - nebija nevienas brīvas sēdvietas. Neviens jauns zēns nelēca kājās, viņu ieraugot, neviena sieviete nesveicināja viņu, sirsnīgi smaidīdama, un ar cēlu žestu nepiedāvāja viņai padupseni. Pilnīgi saprotams, ka sieviete nu piepūtās kā krupis un lēkšoja stirnas cienīgā gaitā pie pirmā jaunā puiša, kuru manīja, un pāri viņas lūpām sāka birt skarbi vārdi par jauniešu nepiedienību, nepieklājību, patmīlību. Viņa izplūda garā monologā par zēna egoismu, par manieru trūkumu, neaizmirstot arī iesaistīt savu viedokli par zēna vecākiem, kas savu darbu acīmredzot ir padarījuši šausminoši neakurāti. Zēna atbilde? Viņš pavilka uz augšu bikšu staru un parādīja protēzi…”
*
Klusums. Bet morāle? Visiem ir fons, visiem pagātnē ir bēdu stāsti, neviens neko nedara no labas dzīves. Tāpēc Alise klusēja. Viņā patiešām atplauka līdzjūtība kā izlobīta no rožu ziedkausiņa. Ne jau no labas dzīves, ne jau no labas.
Vienaldzība saista visus apkārtējos, tur pie rociņas jau no bērnības un ved pastaigās jūsu suņus.
... Varējāt jau nu pateikt vismaz par to laineri.