Sajūtas, kad cilvēks klausās mūziku, ir grūti aprakstāmas. Klausoties vienu dziesmu, ir izjūtams prieks un iedvesma. Tajā brīdī prātu pāršalc neiedomājams traku ideju vilnis. Es būtu gatava kaut tūliņ aizlidot uz citu pasaules malu.
Klausoties citu dziesmu, man prātā ataust skumjas atmiņas un līdzcietība pašai pret sevi. Rodas vēlme izolēt sevi no apkārtējiem un stundām ilgi sēdēt, klausīties mūzikā un skatīties vienā stūrī.
Mūzika ir visā. Ritms ir dzīves sastāvdaļa. Es nevaru iedomāties dienu, kad man prātā neskanētu kāda melodija. Es mūziku saklausu itin visā. Zīlītes ritmisko klauvēšanu pie loga un vēja spēlēšanos koku zaros. Tas ir ritms. Dakšu grabināšanās gar šķīvi un ūdens pilēšana no krāna. Sajaucot visas šīs dabas radītās skaņas, rodas vesela simfonija. Lai arī kā cilvēks censtos izvairīties no mūzikas, tā atnāks pie viņa, neprasot atļauju. Tā ielauzīsies viņā nepieklauvējot.
Par mūziku var nosaukt it visas skaņas, viss ir atkarīgs no mūsu fantāzijas un iztēles. Cits straujā mašīnas bremzēšanā saklausīs neiedomājamu troksni, cits tajā saklausīs elektriskās ģitāras zemāko akordu.
Es nevaru izskaidrot savas sajūtas tad, kad klausos savu mīļāko dziesmu. Taču es mēģināšu. Tā sajūta ir tāda it kā es būtu spējīga uz visu. It kā man būtu visas pasaules gribasspēks un vēl drusciņ. Tad es saprotu, ka cilvēki līdz galam nenovērtē to, kas viņiem ir dots. Bieži vien cilvēki nobīstas no jaunām lietām un liedz sev izdarīt kaut ko, kas spētu izkrāsot viņu pelēko ikdienu. Sajūta ir tāda, ka no vēlmes, izdarīt kaut ko neprātīgu, sirds apstāsies. Klausoties to dziesmu, es acumirklī sajūtos pašpārliecinātāka. Es sajūtos kā uzvarētāja cīņā ar savu tumšo pusi. Man ir tāda sajūta, ka.....ka man ir atļauts viss.
Taču pirms es tiešām esmu izdarījusi kaut ko neiedomājamu un neapdomīgu, dziesma pārstāj skanēt. Tā ir kā zīme, ka tās ir tikai sajūtas un es tām nedrīkstu pilnībā uzticēties. Nedrīkstu! Man nav atļauts viss. Dziesma beidzas, jo telefona baterija ir izslēgusies. Manī atkal atgriežas nopietnība, apdomība un nedrošība.
