Tas bija brīdis, kad es izjutu dažādas emocijas : satraukumu, skumjas, vilšanos, neziņu. Viss, ko es zināju, bija tas, ka es vairs negribu šeit būt.
Tā bija tā diena, kad man paziņoja, ka viņš brauc prom. Zēns, ar kuru es uzaugu un pavadīju kopā visu savu bērnību, pārvācās. Būtu jauki, ja tas būtu kaut kur netālu, bet runa gāja par citu valsti - Dāniju. Man tā bija īsta traģēdija. Iekšēji sabrukusi
- tā es tobrīd jutos. Ar asarām acīs, nezinādama, ko domāt vai darīt. Tukša un bezcerīga. Apkārtējā pasaule ap mani izzuda vienā mirklī, bija tikai viņš.
Dažreiz es attopos, sēžot vienā vietā stundām ilgi - skatoties nekur, domājot par neko, jūtot neko un neuztraucoties par neko, bet tad es atceros, ko es tik ļoti vēlējos aizmirst, un viss sākas no jauna. Tādas bezgalīgas skumjas apņem mani no visām pusēm. Cenšos smaidīt caur sāpēm. Asaras piepilda manas acis un lēnām plūst pār vaigiem. Es vairs nezinu, ko vēlos, ne arī to, kas esmu. Es esmu pazaudējusi kādu, ko nevar aizvietot, daļu no sevis. Nekad neesmu izjutusi tādas sāpes. Mēs neesam runājuši pēdējā laikā. Es cenšos samierināties ar to. Ir grūti būt stipram, kad viss, kas tev ir, lēnām sabrūk, un tu tur neko nevari iesākt.
Ik pa laikam es mēdzu apskatīt bildes, kurās mēs esam iemūžināti kā divi laimīgi bērni. Viņa sejā vērojams smaids, viņa acis arī smaida. Gaiši brūnie mati vairāk izskatās pēc blondiem. Skatoties uz šo bildi, es sāku atcerēties katru sīkāko lietu, ko mēs darījām kopā, un visas lietas, par ko mēs runājām, visas sarakstes un telefona zvanus, visas labās un sliktās lietas, kādām esam gājuši cauri, bet tad es atceros, ka tās ir tikai atmiņas un viņš vairs nav manā dzīvē. Es atceros visas lietas, kas vairs neatkārtosies. Es atceros, kā mēs, esot mazi un dzīvespriecīgi bērni, rāpāmies kokos, spēlējām futbolu, gājām izlūkos uz kaimiņu dārzu, ierīkojām tur slēptuvi un tad pavadījām tur lielāko dienas daļu. Dažreiz man liekas, ka es domāju par daudz.
Visi saka, ka ir jādzīvo tagadnē, jāaizmirst pagātne un jāsapņo par nākotni, bet man tas nesanāk tik viegli. Katru reizi, kad es esmu laimīga, es iedomājos par viņu. Es ceru, ka viņš arī ir laimīgs.
