Manas sajūtas stāsts

.....Sajūtas-sajust,jūtas-just,vai daudzi no mums ir aizdomājušies , ko vispār nozīmē jūtas?

Mēs visi esam cilvēki,vienādi mākam elpot,vienādi mākam staigāt,bet dažādi sajūtam. Jūtas ir tas, kas atšķir mūs no citiem,tas , kas ir paslēpts dziļi mums sirdī un tikai dažreiz parādās....bet ko nozīmē sajūst?
Sajūta ir elementārākā ārējo lietu atspoguļošanas forma. Sajūtas ir tas, ko mēs jūtam pret cilvēku,dzīvnieku vai pat priekšmetu.
Jūtas ir kaut kas neparasts un cilvēkam nesaprotams,jo jūtas ir viena no sastāvdaļām ,ko cilvēks nevar kontrolēt,tās mēs varam tikai paslēpt.Mēs slēpjam asaras aiz brillēm,sliktu garastāvokli aiz smiekliem,salauztu sirdi aiz skaistas ārienes,un visi tic,ka mums viss ir kārtībā.
Katrs no mums katru sekundi kaut ko sajūt- ,sāpes,laimi,prieku,mīlestību,bēdas, vienaldzību....
Un arī es neesmu izņēmums.Kaut gan man ir tikai 16 gadi,un tas varētu kādam izklausīties smieklīgi,bet es arī savu 16 gadu garumā esmu sajūtusi gan prieku,gan laimi,gan sāpes,gan vienaldzību.Un katra no šim sajūtām nav atkārtojama. Tikai aizdomājies , katrs sīkumiņš , kuru tu esi sajūtis šodien neatkartosies nekad.
Daudzi no mums ir sajūtuši sāpes,bēdas un bezizeju.Tā ir sajūta, kad gribas visu pamest un vienkārši aiziet ,nepasakot nievienam neko,aiziet tik tālu, cik vien vari un nekad neatcerēties to sājūtu,sāpju sajūtu,bet toties katru reizi ar vien stiprāk un stiprāk mēs jūtam sāpes un bezizeju.Bet no kā?
Kādam sāpes nozīmē būt vienam,kādam tuva cilvēka nāve,kādam neizdevusies mīlestība,kādam vilšanās cilvēkā.Es,esmu sajūtusi sāpes un turpmāk tās sajūtu....
Es sajūtu sāpes gan tad kad biju vīlusies cilvēkos,gan tad, kad mani vecāki ižšķīras,gan no nelaimīgas mīlestības,bet visstiprākās sāpes savā dzīvē es sajūtu kad pazaudēju ļoti tuvu man cilvēku, kuru vairs nekad nevarēšu apskaut,nekad nevarēšu redzēt viņa smaidu un nekad vairs nevarēšu viņam pieskarties jo viņa vairs nav . Nē ,viņš nav aizbraucis uz ārzemēm un nepameta mani,viņš nomira,bet es sajūtu viņu blakus,kad jūtos slikti.Kad nomira mans vecvectētiņš es sajūtu vislielākās sāpes savā dzīvē , tā bija visstiprākā sajūta manā dzīvē ,sāpju sajūta, bet jebkurā gadījumā sāpes padara mūs stiprākus.
Pagātnes sāpes ir nakotnes spēks.
Cilvēks mēdz sajūst netikai sāpes un bēdas ,bet arī laimi,prieku,mīlestību ...
Bet diemžēl laimi vai prieku cilvēks sajūt daudz mazāk nekā sāpes.Bet varbūt tas ir tikai tāpēc, lai mēs cienītu tās mazas laimes kripatiņas, kuras dot mums dzīve.Bet kas priekš cilvēka ir laime?
Kādam laime ir pamosties no rīta,kādam draugi blakus,kādam abpusējā mīlestība, bet kādam liela māja vai nauda. Lai es jūstos laimīga man nevajag daudz,es esmu laimīga, kad katru dienu redzu savu mammu smaidām,apskavju no rīta savu kaķi,parunājos ar draugiem, un zinu , ka man tuvi cilvēki ir man blakus ,ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi.Bet mana visstiprākā laime, ko es sajūtu līdz šim ir tas, ka man ir ģimene un draugi, un tas, ka esmu vesela,varu staigāt,elpot un dzīvot.
Katrs no mums kaut ko sajūt katru dienu ,laimi ,prieku,sāpes, un katram tā sajūta ir savādāka....
Visu, ko saka prāts, var pārtulkot visās valodās; visu, ko saka jūtas, – nevienā.