Vecmamma (2)

Vecmamma man bija kā mamma. Jau no bērnības viņa mani audzināja, jo mamma tajā laikā strādāja. Tad es vecmammu mīlēju vairāk nekā mammu. Atceros vasaras, kad vecmāmiņa lasija man pasakas, kā mēs kopā spēlējāmies, kā gājām ārā. Kaimiņos man dzīvoja blonda meitenīte, viņu sauca Liene, tajā laikā viņai bija 2 gadiņi. Mēs bijām draudzenes.
Bija kāda saulaina vasaras diena, tas bija vasaras sākums. Pie kaimiņiem bija saarts dārzs, un Liene skrēja ciemos pie manis un manas vecmammas. Tākā mēs dzīvojām ļoti tuvu viņa manu vecmammu bija pieņēmusi kā savējo. Viņa skrēja pāri šim uzartajam dārzam un paklupa. Viņa piecēlas, skrēja pie mums un sauca vecmammu. Rokas, seja, ceļi bija ar zemi! Vecmamma viņu nomazgāja un mēs gājām spēlēties. Mēs spēlējāmies gandrīz katru dienu. Pa dienu protams Liene bija bērnudārzā, jo viņas vecāki strādāja. Es negāju uz bērnudārzu, jo man bija mana mīļā vecmāmiņa, kura mani pieskatija, mācija man lasīt, raktīt, mācija man skaistus dzejolīšus. Es viņu ļoti stipri mīlēju.
Man bija 6 gadi, kad mana vecmāmiņa stipri saslima. Viņa vairs nevarēja staigāt, bet tas viņai neliedza lasīt man pasakas un mācīt dzejoļus. Viņa to turpināja darīt, kaut vai gulēja uz gūltas. Pagāja 2 mēneši. Vecmammu atveda mājās. Tas bija augusta sākums. Pēc mēneša man jau bija jāsāk iet skolā. Vecmamma mani pasauca un palūdza lai es viņai palasu pasaku, tāpat kā viņa lasija man. Viņai paša vairs tikai knapi spēja runāt. Tādēļ viņa vēlējās dzirdēt, kā lasu es. Bet mani ārā gaidija draudzenes, kuras tad man bija svarīgākas par vecmammu, jo tad es vēl nezināju, ka vecmammu varu pazaudēt pavisam.
Pagāja 2 mēneši un 20 dienas. Viņa nomira. Tas bija 20. oktobris, ļoti labi atceros to dienu, viņa nomira laikā no 3:00- 4:00 naktī.
No tā laika es bieži atceros to dienu, kad neizlasīju viņai pasaku. Atceroties to dienu man acīs saskrien asaras.
Kā gribētos tagad visu pagriezt atpakaļ un izlasīt viņai pasaku. Nevis tāpēc, ka tas būtu mans pienākums, bet tāpēc, ka es tā gribētu.
Ja cilvēki zinātu, kas notiks vēlāk, viņi nepieļautu kļūdas. Arī es uzskatu, ka tā ir mana vislielākā kļūda, kādu es varēju pieļaut. Ja vecmāmiņa šo redzētu, viņa man noteikti piedotu.
Es raugos debesīs un saku: " VECMĀMIŅ, ES TEVI MĪLU!'
Es zinu, ka tu esi tur. Tu biji ļoti laba, mīļa un tādi cilvēki parasti nonāk debesīs.