Atmiņu slazdā (2)

Šodien vakars ir īpaši kluss, un katra mana ķermeņa šūna reibst no sabiedrībā dzimušajiem baumu kliedzieniem, kas padara vēl kurlākus nedzirdīgos, vēl aklākus neredzīgos un vēl caurspīdīgākus aizgājušos. Dažkārt no cilvēku domām metas nelaba dūša, iespējams, tāpēc cilvēks izvēlas nedomāt, neuztraukties, nerūpēties…
Toreiz. Uz lūpām bērnu smiekli, mati – gari, viļņoti, piena šokolādes krāsā. Pavasara pirmo asnu toņos ir acis, kuras izstaro bērnišķu naivumu un sirsnību. Banāli būtu teikt, ka toreiz asinis bija karstākas vai asaras ledainākas. Drīzāk, iekšējais „ES” jutās kā pasaules epicentrs. Tad pasaules mala bija mājas pagalma nolupušās, milzīgās dzelzs šūpoles, kas vēl izdvesa pēdējās padomju varas izelpas un ar nepatīkamo čīkstoņu vilināja vistālākajā pagalma stūrī, kur basās bērna pēdas zemi nav glāstījušas, tur savu soli spert bija liegts.
Tagad. Rodas neaprakstāma vēlme izbaudīt sklerozes eksistenci prātā, attiecībā uz pagātnes radītajām emocijām. Pārāk daudz izjūtot, var sajukt prātā, zaudēt kontroli pār sevi, kļūt par mūžīgu vergu sabiedrībā esošajai noskaņai, jo cilvēka būtība ir uzsūkt atmosfērā virmojošās emocijas. Kur lai liek kreativitāti?
Vienmēr. Paskatoties pa logu var redzēt vienmuļo, pelēko, cilvēkiem līdzīgo radību masu, kas sinhroni pārvietojas nakts apgrābstītajās, izmocītajās un izmantotajās ielās, kurām savu siltumu tikko spēj dot vientuļais lukturis, kas savu cerību – apgaismot - jau sen ir zaudējis. Taču tas nepadodas un silda arī laika iedragātās, milzīgās šūpoles, kas joprojām kalpo kādam kā robeža ar lielo, svešo, patstāvīgi neizbaudīto pasauli. Tās vairs nedzied savu absolūti greizo dziesmu, bet tas nav vajadzīgs, jo melodija ir zināma. Tās nekalpo un nepieder nevienai varai, patiesībā, tās jau ilgu laiku neelpo. Tikai eksistē tieši tāpat kā šīs cilvēkveidola būtnes, kas turpina riņķot ielās. Bez mērķiem, sapņiem, idejām. Viņi dalās un barojas ar atmiņām. Kad atmiņas beidzas, tie zaudē savu pilno saprātu un iet postā. Nevienam nevajadzīgi, vientuļi, laika izmocīti, tukši…
Laiks apstājas tikai tad, kad tūkstošiem acu plakstiņu veiktās kustības sastingst, un skropstu atvēzienu radītā čaukstoņa norimst. Nulle emociju, atmiņu. Viena vienīgā doma, sapnis. Milzīgās šūpoles vairs nešķiet tik baisas un neuzvaramas, aiz tām parādās horizonts - tik plašs, nobriedis, pārpildīts. Ir mērķis – jādodas uz priekšu!