Savādāk

Manas problēmas ir tikai manas, Tavējās ir tavas. Kad šī izrāde beigsies, Atkarīgs no tevis.
Daudzi šo visu uztver pavisam savādāk. Nesaprot, ko vispār dara te - šajā pasaulē, un jautā paši sev neizskaidrojamus jautājumus- KĀPĒC, KUR, KAD, KAS? Šie nemitīgie cilvēku jautājumi.. Taču es dzīvi uzskatu par vienu lielu, lielu spēli, kurā katrs ir savas spēles vadītājs. Bet šis stāsts nebūs par spēli vai izdomātu dzīvi, vai pat dzīves jēgu. Katrs dzīvi uztver savādāk, mēs katrs esam savādāks.Tā nav tā „rutīna” par kuru jums visiem jau ir apnicis lasīt un kur nu vēl klausīties. Tas būs par mani. Mana pagātne, kura nevienam nav bijusi. Tikai mana. Jā, protams, par pagātni domāt tas nav viegli un arī atvērts cilvēks es diez ko neesmu,vajadzēs vien pievērsties...
2003. gads. man bija pieci gadi. Biju maza, biju maza, maza, bet atceros to, tā itkā tas bija nedēļu atpakaļ. Tas bija vienpadsmit gadu atpakaļ. Itkā daudz, bet tajā pašā laikā tik tikko.. pār’s minūtes atpakaļ... Pieci gadi man, tikko dzimusi mazā māšele, mamma un tētis. Nu kā jau visām ģimenēm. Nē. Ar mums vēl arī omīte bija. Mamma līdz vēlai naktij strādā. Tēti gandrīz vai neredzu.
Iedomājaties, es, piecus gadus meitene būdama, jau pratu nomizot kartupeļus un izvārīt tos. Mūsdienās to neredzēsi, arī tajos laikos ne. Omītei pienesu ūdeni, paēst arī. Pabaroju gan omīti, gan māsu. Māsai arī pamperus spēju nomainīt.
Kad mamma jau bija pārgājusi no darba, mēs jau gulējām saldu miegu. Tēta mājās nav... dienu no dienas.. atbildība, pienākums, cieņa... mīlestība...sajūtas... diena no dienas..
Īstenībā, diezgan paredzami toreiz tas bija. Viņš mājās pārrasties varēja, bet varēja arī nemaz neierasties. Ja arī ieradās, tad piedzēries vai atnākot vienkārši ar kādu. Viņam nerūpēja tas, vai mums patīk vai nē. Tāda sāpīte man bija. Tā bija tēta necieņa pret bērniem, sievu, pat pret omīti. Toreiz neko izdarīt nespēju. Tāda man bija tā rutīna. Savādāk nekā jums, droši vien.
Pēc laika omīte nomira. Diži no tā neko nevēlos atcerēties, tas tiešām sāp.. Tas viss " noēd " mani no iekšpuses. Pēc tā arī pamazām tētis sāka mainīties. Sāka mainīt savu attieksmi pret dzīvi. Beidzot vairs nedzēra. Mājās ieradās uzreiz pēc darba. Mūsu ģimene stabili cēlās augšup.
Pārmaiņas.
Pozitīvisms.
Viss kā vajag.
Man jau ir sešpadsmit gadi un par sāpēm, kas bija tad, es jau aizmirsu.
Un tagad, kad skolotāja piedāvāja šo uzrakstīt, man uzreiz prātā ienāca tie vienpadsmit gadi atpakaļ. Dalījos ar jums savās sāpēs.
Ceru, ka neviens par šo mani nenosodīs un nedomās par mani neko traku. Tā bija pagātne.
Viss ir mainījies... mainās... mainīsies...dzīves laiva iet uz priekšu, pastāv, kas mainās... rīts..vakars.. dzīve... mainījās... mainās... mainās....
Dzīvoju tagadnē, kur nekā tāda vairs nav.
Secinājumu man diži lieli nav, bet pateikt es paldies varu. Dzīve ir kā tāda normāla kalnu upe. Tu vienkārši ieliec savu laiviņu un peldi. Bez airiem... un peldi.. peldi..