Ir dažādas sāpes, un tās katram šajā pasaulē ir jāizjūt.
Sāpes var būt fiziskas. Tās visbiežāk var sajust bērnībā, nokrītot un sasitoties. No tām nevar izvairīties, bet var mācīties, ka vajag skatīties, kur iet, lai nenokristu.
Pieaugot mēs iemācāmies skatīties, kur ejam, lai nepieļautu to pašu kļūdu – nenokristu, nesasistos, lai nejustu sāpes. Nedomāju, ka uz pasaules ir kāds cilvēks, pieaudzis vai ne tik ļoti, kurš nav jutis fiziskas sāpes.
Lai arī kā mēs baidītos paklupt, nokrist un sasisties, tas kaut kad vienalga notiks. Manuprāt, vajag ļauties krist un izjust sāpes, lai uzzinātu ko jaunu. Katrs kritiens kaut ko atklāj. Dažreiz tas atklāj daļu no tā, kurš izjūt šīs sāpes, kādu rakstura īpašību, kas nekad nebija izpaudusies. Sāpes atklāj cilvēka dabu: tās nosaka, vai cilvēks ir stiprs, vai spēj izturēt šķēršļus, kurus liek priekšā.
Ir ne tikai fiziskas, bet arī garīgas sāpes. Princips paliek tas pats: pie tām var pierast vai arī vienkārši sadzīvot ar tām. Ar tām var sadzīvot, tikai tās izciešot. Visu dzīvi mēs to vien darām – cenšamies mācīties no mūsu kļūdām, celties pat tad, kad esam nokrituši. Mūža beigās cilvēks saprot, ka dzīve sastāv no sāpēm – fiziskām un garīgām , kuras māca mums, kā izdzīvot.
Es domāju, ka no sāpēm nevajadzētu baidīties. Lai cik nepatīkamas tās neliktos, tās ir daļa no ikviena cilvēka dzīves. Tās palīdz atklāt mūsu iekšējo būtību un dod iespēju mācīties no mūsu pašu kļūdām. Manuprāt, to vajadzētu saprast ikvienam, kurš sāpes nenovērtē.
