Mans krusttēvs
Bērnam ir ne tikai vecāki un vecvecāki, bet arī krustvecāki, pie kuriem var aiziet, kad ir prieks vai bēdas. Man tāds cilvēks ir mans krusttēvs.
Viņš mani atbalsta, priecājas par maniem panākumiem, un jebkurā laikā es varu viņam zvanīt. Pat ja krusttēvs ir sliktā noskaņojumā, viņš mani uzklausa un iesaka, ko man darīt. Kopā ar viņu es nejūtos lieka vai atstumta, es jūtos ļoti, ļoti labi!
Mēs kopā darām gan blēņas, gan arī labus darbus. Ar viņu viss, ko mēs darām, ir interesanti, jo viņš māk visus darbus izdarīt līdz galam, lai kādi tie būtu, par visiem simts procentiem.
Kad es daru ar viņu blēņas, tad es jūtos jautri. Atceros, kā vienu dienu mēs devāmies uz Līvu Akvaparku. Tur mēs gājām braukt ar laivu pa trasi Lāsēns, bet redzējām, ka rindā gaida ļoti daudz cilvēku. Mēs ar krusttēvu devāmies visiem priekšā, grūdāmies cauri visam baram, spītējāmies, lai tiktu priekšā. Zinu, zinu- tas nav pareizi. Kad mēs bijām tikuši priekšā, mēs pat nenojautām, ka mūs filmē. Kad mēs nobraucām, pie mums pienāca apsargs un teica: „ Kad jūs spraucāties cauri cilvēku rindai, mēs jūs nofilmējām un liksim šos kadrus Līvu Akvaparka reklāmā”. Mēs bijām sajūsmā: mēs taču darījām blēņas, bet par to mūs rādīs televizorā?!
Mēs mēdzam arī āzēt viens otru. Dažreiz man tas tomēr nepatīk, bet dažreiz man tas patīk. Piemēram, vienu rītu es piecēlos un gāju uz virtuvi padzerties. Tur es redzēju svaigi spiestu apelsīnu sulu. Es nenojautu, ka tur bija piegāzts sāls. Es iedzēru un jutos, it kā man kuņģis apgrieztos. Es iebļāvos pa visu māju: „ KRUSTTĒV!” Viņš smējās un ķiķināja.
Pusdienlaikā mamma pagatavoja vakariņas un palūdza man ielikt krusttēvam pusdienas šķīvī, un es piekritu. Bet tad es atcerējos par sulu un nodomāju tā: ja viņš man, tad es viņam. Es piegāzu pilnu šķīvi ar pipariem un noliku krusttēvam, lai ēd. Viņš sāka ēst... Pēkšņi viņš ēdienu izspļāva un iebļāvās: „ KETIJA!” Es pateicu viņam, ka dots devējam atdodas, un jutos tik labi, ka beidzot esam abi vienādi. Mēs kopā paķiķinājām un pasmējāmies. Tāds ir mans krusttēvs!
Mans krusttēvs ļoti vēlējās strādāt uz kuģa, un viņa sapnis piepildījās. Viņš dabūja darbu un aizbrauca jūrā. Kad krusttēvs aizbrauca, es jutos ļoti bēdīgi, jo vēlējos, lai viņš ir šeit, pie manis un manas ģimenes. Tomēr sapratu, ka krusttēvam ir svarīgi, ka viņš ir dabūjis darbu, kas patīk. Un pamazām es pieradu pie domas,- ja viņš jūtas laimīgs, tad es arī jūtos labi.
Man ir prieks, ka man un manai ģimenei ir tāds cilvēks kā mans krusttēvs. Es vienmēr gaidu, kad viņš atgriezīsies no jūras, lai mums kopā atkal būtu jautri un interesanti. Novēlu, kaut visiem bērniem būtu tāds krusttēvs kā man!
Ketija Tuliša,
Lapmežciema pamatskolas 5.klase
