Autors: Elvis Klamers / Mālpils internātpamatskola
Vērtējums: -5
Vērtējums: -5
Pirmo reizi tā kārtīgi braucu ar velosipēdu piecu gadu vecumā. Tā bija vasaras pēcpusdiena. Gaiss bija tik svaigs kā nekad. Kad mācījos braukt , kritu tik daudz reižu un pats vēl pie tam smējos par to, un saule mirdzēja tik spoža, ka man likās, ka pat tā smejas par maniem kritieniem. Man bija motivācija iemācīties, jo visi mani pārējie draugi jau mācēja braukt, bet es nē. Man bija skaudība. Man bija katru dienu garlaicīgi, jo nemācēju braukt, un nekas cits neatlika kā sēdēt mājās un vērot pa logu, kas notiek ārā. Televizoru skatīties vai sēdēt pie datora jau bija apnicis, tāpēc ļoti vēlējos iemācīties braukt ar velosipēdu, tad arī gāju ārā un sāku tā nopietni mācīties. Pagāja piecas dienas, un beidzot es iemācījos. Es biju tik priecīgs! Kad iemācījos braukt, es domāju, ka esmu paveicis tādu lietu, ko nevar neviens. Es jutos kā pasaules valdnieks. Saule mani sveicināja ar saviem skaistajiem stariem, un koki visapkārt man burtiski teica :”Malacis, Elvi”! , bet draugi nebija priecīgi, viņi tik tiešām bija skaudības pilni, jo es beidzot biju iemācījies braukt, un viņiem tas nepatika. Mani draugi nedomāja, ka es tik ātri iemācīšos, bet beigās viņi samierinājās ar to, un viss bija labi. Labas atmiņas. Man vairs nevajadzēja skriet pakaļ saviem draugiem, es braucu viņiem pa priekšu, viņi netika man līdzi, savos velosipēdos viņi bija daudz lēnāki par mani. Nekad neaizmirsīšu to dienu!