Skudriņas (14)

Skudriņas

Desmit. Deviņi.

Viens mirklis prieka, izbrīna, mīlestības un patīkama satraukuma. Skudriņas pārskrien pār muguru. Es smaidu un smejos, un priekā lēkāju, bet dažreiz es vienkārši laimīga klusēju. Brīžiem skudriņas pārņem visu manu ķermeni- tās skraida turp un atpakaļ no galvas līdz pašiem pirkstu galiņiem. Prātā kņud simtiem domu, tirpas teju stindzina ķermeni, acis mirdz priekā un aizkustinājumā, rodas atmiņa.

Astoņi. Septiņi.

Drēgnajos ziemas vakaros, kad liekas, ka sniegputeņi un sali neatkāpsies no savas „decembra-februāra” frontes, es sildos pie kamīna un atminos vasaru. Aizverot acis, liekas, ka varu sajust saules maigos starus uz ādas, silto pēcpusdienas vēju bužinām matus, un es dzirdu, kā tas vijas cauri labības laukam, liekot biezajām rudzu vārpām saskarties skaistā dziesmā. Es atkal jūtu skudriņas, tāpat kā toreiz. Es pasniegšu roku nedaudz uz priekšu, un mani pirkstu gali glāstīs rudzu vārpu stingros sarus. Es apdedzināšos, jo atmiņa mani sagrābs un liks aizmirst, ka priekšā ir vienīgi kamīna uguns.

Seši. Pieci.

Reizēs, kad skumjas pārņem, es domās vizinos ar karuseļiem. Atceros, kā iekāpu lielajā kabīnē, satraukumā rokām trīcot, piesprādzējos cieši pie sēdekļa un gaidīju. Karuselis sāka kustēties, un skudriņas trakoja pa manu ķermeni, tās svaidījās līdz ar katru karuseļa kustību. Katrā pagriezienā, katrā kalniņā manā vēderā neprātīgi dauzījās taureņi, tie mutuļoja un lauzās ārā no manis, kad es trakulīgi smējos vai sajūsmā iespiedzos. Es atkal jūtu skudriņas, tāpat kā toreiz.

Četri. Trīs.

Pirms gulētiešanas, man patīk atcerēties visas vietas, kurās esmu bijusi. Naktīs, kad vēlos būt siltumā, es jūtu Barselonas svelmi, dzirdu katlu šķindoņu un pūļa kustību, es redzu milzīgu tirgus laukumu ar augļiem, saldumiem, zivīm- visu, ko vien var iedomāties. Ak, bet zem Floridas palmām arī ir tik jauki! Mirklis, kad pēc ilgas vētras okeāna krastā atrodu kādu īpaši skaistu gliemežvāku- tas ir nepārspējams! Naktīs, kad vēlos atvēsināties, es iedomājos, ka atkal stāvu uz viena no daudzo Norvēģijas kalnu virsotnēm, raugoties saulrietā, kas ir tikpat skaists kā okeāna krastā. Milzīgā, karstā bumba no debesīm lēnām ieveļas okeāna dzīlēs vai fjordu bezgalīgajos tukšumos. Es atkal jūtu skudriņas.

Divi.

Visbiežāk es domāju par visiem mirkļiem kopā, par to, kā mana dzīve ir līdz šim izvērtusies un cik ļoti man ir veicies. Es atceros vēlos vakarus, runājot ar mammu, kopīgi kaut ko gatavojot, spriežot par nākotni un plāniem. Ar patiesu prieku gremdējos atmiņās par nogurdinošajiem brīžiem pie ezera ar tēti, kad mēs visu nakti sēdējām un makšķerējām, pat neatceros, vai kādreiz kaut ko arī noķērām. Atceros tikai smieklus, garās runas, anekdotes un...un skudriņas. Skudriņas mani pārņem arī mirkļos, kad esam visi kopā kādā izbraucienā vai vienkārši sēžam pie televizora un skatāmies filmas. Skudriņas, skudriņas, skudriņas!

Viens.

Nu ko, Jaunais gads ir pienācis. Salūts, prieka saucieni un šampanieša korķu izsprāgšana jau ir dzirdami man visapkārt. Šis gads, tāpat kā visi iepriekšējie, būs bagātīgs ar mirkļiem, kad mana pasaule pārstāj griezties, uz īsu brīdi nav nekā cita, kā vien es un Visums. Prieka, laimes, mīlestības un patīkama satraukuma mirkļi, pēc kuriem simtiem domu kņudēs manā prātā, un tā radīsies jaunas atmiņas. Atmiņas, kurās kā pūžņos mitināsies skudriņu armijas, tās mani pārņems, kad zeme pārstās griezties un laiks sasals.

Es atkal jūtu skudriņas, tāpat kā toreiz.