BMX , frīstails (18)

Man pašam kā braucējam, BMX ir lieta, bez kuras vienkārši nevar. Ja pa dienu netieku „ievizināt” skeitparkā – diena nav izdevusies. Dziļi sevī ir totāls tukšums. BMX ir kā atkarību izraisoša viela... darīsi visu līdz kamēr dabūsi.
Parasti pēc skolas ātri izpildu mājas darbus un skrienu uz šķūnīti pakaļ „ričukam”. Atveras šķūnīša durvis, noskan mazs, bet ļoti atvieglojoš krakšķītis un šķūņa durtiņas ir vaļā. Nekavējoties apzvanot visus pārējos braucējus, dodos uz parku.
Tad sākas ikdienas mazais piedzīvojums. Ar lielo kāri nenokavēt nevienu minūti no iekštelpu skeitparka darba laika, mans ceļš ved caur vietām, kur „parastie mirstīgie” bieži nerādās. Kad pēdējais žogs ir pārvarēts un tu jau pāris metru attālumā redzi skeitparka durvis, liekas, ka visa asinsrite apstājas un tu kā vampīrs nesies uz durvīm. Verot durvis sejā paveras smaids un arī ceļā nogurušajās kājās ieplūst daudz jaunas enerģijas. Vel tikai mazliet un varēs sākt braukāt, vēl tikai jānotīra ritens un kārtīgi jāiesildās.
Ritens tīrs, visas saites un cīpslas iestaipītas, skats paveras manas „sexuļas” virzienā, rokas un kājas nepacietībā tiecas uz riteni... BEIDZOT !!! Tu satver stūri, uzliec kājas uz pedāļiem un sāc braukt. Acis automātiski aizveras un tu izjūti visu, „ričuku”, katru mazāko detaļu, tu sajūti katru gultņa mazo bumbiņu, visu. Nav vairs ne ritens, ne tu pats... mēs esam kā viens vesels.
Te pēkšņi, tev gandrīz uztriecoties virsū, iztraucē Denijs, Pīlēns un Japānis. Visi spēlē „vilcieniņu” – sekošanas spēli. To aptverot, ķermenis momentā iekarst un pašam sevi nekontrolējot, tu jau attopies pāris metru augstumā, lidojot „vilcieniņa” pakaļgalā.
Viena rampa, otra, trešā... tu jau esi sen aizrāvies un „cepīgā” „plivināšanās” sajūta tevī raisa ļoti sīkas, bet pašapziņu ceļošas un „kičīgas” emocijas. Pēdējā sienas rampa ir „izkačāta” un, trako ātrumu samazinot, tu nobrauc malā, lai ievilktu elpu.. NĒ, dīvaina, toties pārliecinoša iekšēja balss saka: „VAJAG VĒL, VAJAG VĒL”, nejautājot, tu jau esi paķēris riteni un traucies pretī rampai, lai „uzbombītu” kārtējo trako triku. Nepamanot, tu skeitparkā jau esi „noraidojis” veselas trīs stundas.
Tas tikai nozīmē, ka laiks mācīties kaut ko jaunu. Mājās, skatoties internetā BMX video, tu esi izvēlējies triku un ar lielu mērķtiecību sāc garo, traumējošo un sāpīgo ceļu uz savu mērķi. Tu stāvi uz augstākās rampas, uztraukts un pārbijies, šoreiz triks izvēlēts tiešām sarežģīts un laikietilpīgs. Telefonā, motivācijai tiek atrasta mīļākā dziesma un tu ielec rampā, lai uz nākošās rampas mēģinātu jauno triku... tu jau esi ticis līdz rampas pašai kantītei, tu pacelies gaisā, taisi triku... BUMS, tu attopies uz zemes un apjucis, pieceļoties meklē riteni. Nākošais mēģinājums... atkal kritiens. Pēc nedēļas intensīvas un sāpīgas mācīšanās tev izdodas jauno triku „nosēdināt”... visi parkā esošie emocijām un prieka pilni kliedz, līksmo, švilpj un aplaudē, skrien pie tevis lai iedotu „respect” un ārdās. Iekšā ķermenī notiek milzīgs sprādziens.. ritens tiek aizmests pa gaisu, atriebjot izciestās sāpes, viss sliktais, visas problēmas momentā ir pazudušas, tu aiz priekiem lēkā un vārties pa zemi. Tā ir „cepīgo” sajūtu kulminācija, es skrienu pēc savas somas, lai paķertu telefonu un jaunumus „ieblieztu” twitterī. Pārējie ir triku nofilmējuši un arī jau visiem draugiem ir aizsūtījuši SMS, lai pavēstītu par uztaisīto triku. Vārdiem neaprakstāmās, trakās sajūtas neizjauc pat skeitparka uzraugs, uzbļaujot, ka pulkstens jau ir astoņi un, ka visiem jāiet mājās.
Tieši šī, šī ir tā sajūta, dēļ kuras rodas braukāšanas prieks. Mūsu, bracēju valodā šo sajūtu sauc par „RAFAELLO”, jo šī sajūta nav vārdos izsakāma... RAFAELLO izteiks simtiem vārdu!