Mans laiks kopējā Radīšanas telpā (5)

Mana mamma satika manu tēti un tā bija mana Sākotne. Mēs atradāmies kopējā domāšanas telpā un tur es sākos. Laiks ir relatīvs. Un, ja laiks ir relatīvs, tas nozīmē, ka vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan nākotne un šie abi laiki ietekmē to, kas notiek šobrīd. Tie ietekmē manu Tagadni. Vispār man liekas, ka cilvēki nepareizi lieto vārdu Tagadne. Viņi to lieto apzīmēdami šodienu. Bet ,kas tad īsti ir Tagadne? Ieklausieties vārdā -Tagadne. Tas ir šis brīdis. Tagad. Tā ir tieši tā milisekunde, kurā atrodos. Mēs varētu norunāt, ka laika sprīdi „no šodienas līdz rītdienai” turpmāk sauksim par Ejotni, jo šis laiks ir kustība. Es šorīt atvēru acis un sākās mana Ejotne. Tāpēc precīzāk būtu teikt, ka pagātne un nākotne ietekmē manu Ejotni - to brīdi, kurā atrodos pašlaik. Visi notikumi gan pagātnē, gan nākotnē (tie, kuri vēl būs un uz kuriem tiecos) ietekmē to, kāds ir mans laiks šobrīd. Manas tautas vēsture ietekmē manu Ejotni. Mana vakardiena ietekmē manu Ejotni. Laiku var sajust tikai attiecībā pret telpu. Gadiem ejot ,es jūtu, kā pārmainās lietas man apkārt- piepeši plaukts ,uz kura stāvēja saldumu trauks, vairs neliekas tik neaizsniedzams un mīļākais krekls ir kļuvis par mazu. Tikai pateicoties telpai apkārt var redzēt laika plūdumu.
Laiks ir netverams lielums. Tas ir mirklis, kas vienmēr ir pastāvējis, pastāv šobrīd un pastāvēs mūžīgi. Bet mans laiks ir mirklis, kad es apzinos mūžību. Un vislabāk apzināties mūžību var radot. Radīšanas mirklis ir īstā dzīvošana. Tad ir sajūtams dzīves ritms un tās plūdums. Tāpēc jau latvieši dzīvo no vieniem radīšanas svētkiem līdz otriem. Viss pasaulē sastāv no radīšanas. Tiek radīti bērni. Komponists rada skaņdarbu. Mākslinieks rada gleznu. Viņi rada un radot izjūt dzīvi. Cilvēki saka: ”Mēs dzīvojam Ziedoņa laikā!” Un tā ir, jo dzīvojam Ziedoņa radītajā pasaules uztverē un iedvesmojamies no tās. Cilvēks piedzimst, lai radītu, jo tikai radot var sajust savu laiku!
Radīšana ir laimes apzināšanās. Cilvēks visu dzīvi triecas meklēdams laimi, lai attaptos, ka tepat jau tā ir. Laime slēpjas radīšanā. Un radīšana slēpjas cilvēkā, tātad arī laime ir cilvēkā pašā . Cilvēkiem ikdienā vajag vairāk radīt, lai justos laimīgi! Vajag radīt svētkus, jo svētki rada prieku. Vajag svinēt dzīvi! Ir jārada katram pašam sava dzīves svinēšanas formula! Mana dzīves svinēšanas formula-mans laiks- rodama skaņās, ritmos un mirkļos. Kokles skaņās. Tautas deju dejotāju kāju piesitienos. Kopīgās dziesmās. Kopīgos smieklos. Vasaras vakaros pie ugunskura. Jāņu nakts burvībās. Kopīgā radīšanā. Un tikai mirkļos, kad es radu, ko paliekošu, es zinu, ka tas ir mans laiks.