Man laiks nozīmē ļoti daudz, tāpēc es to taupu. Laiks ir bruņurupucis ar spārniem, dažreiz tas lido, dažreiz - rāpo. Ja laiku neciena, viņš tev nekad nepalīdzēs! Es ļoti cienu teicienus par laiku. Visvairāk man patīk „Dzīvo katru sekundi tā, it kā tā būtu pēdējā!”. Arī šī eseja aizņem daudz laika. Vispār jau esmu ļoti precīza, bet tomēr parasti, kad kaut kur jāpaspēj, man liekas, ka tā stunda, kurā man kaut kur jābūt, vispār ir pazudusi. Vismazāk laika ir matemātikas un sporta stundās. Es kādreiz esmu centusies laiku ieplānot, bet parasti tas neizdodas. Skola bieži vien ieplāno laiku manā vietā. Vasarā man arī ir nodarbošanās, kas plāno man laiku. Es sevi saucu par ļoti darbīgu cilvēku. Skolā mani bieži slavē par precīzumu. Klasesbiedriem gan tas īpaši nepatīk.
Laiks ir kā vējš. Neredzams paskrien un aizskrien. Neredzēts, nemanīts. Vajadzētu aiz astes ķert, bet kur tad noķers - jau gabalā. Tomēr dažreiz viņš atpaliek. Mēs viņu gaidām un gaidām, viņš nenāk un nenāk. Sākām ko darīt, viņš žvīks mums garām. Gaidpilnas dienas tās ilgākās. Gaidu es dzimšanas dienu, gaidu un gaidu, kā nenāk, tā nenāk. Gaidu brīvlaiku, kā nenāk, tā nenāk. Laiks var nozagt tev visu, ja stegsies viņam pakaļ. Laiks tev var dāvanu dot, ja piesiesi viņu pie galda. Mans laiks pieder man, viņš ir mans rads un draugs. Ar viņu var sastrīdēties, tad viņš tevi neklausa. Es varu ar viņu izlīgt, viņš atkal mani klausīs.Viņš tevi māna. Saka, ka stāvēs un gaidīs, bet aizskrien. Ja skriesi viņam pakaļ, nekas labs nebūs. Jāstāv un jāgaida. Viņam apniks pa pasauli blandīties, viņš atnāks pie tevis. Samīļos, palīdzēs un atkal skries prom. Tomēr laiks ir un paliek jauks un labs, lai ko viņš darītu. Nav jau viņš ļauns, tikai grib pasauli iepazīt.
Manas dienas plāns parasti ir vienveidīgs, sākas ar iešanu uz skolu un beidzas ar pašas izdomātu pasaku stāstīšanu. Ja šīs pasakas varētu īstenot, es būtu laimīgākais cilvēks uz zemes virsas. Vienmēr esmu centusies kaut vienu pasaku daļu piepildīt,un tas ir izdevies. Tomēr par to laiks ir prasījis daudz. Gaidīju 9 gadus, līdz laiks mani pažēloja, un es dabūju šo mazo sapņu daļiņu - iespēju nodarboties ar jāšanas sportu. Tomēr šī daļina prasa man daudz laika. Tagad daru visu, lai viņu nepalaistu vējā.
Laiks tev var iedot visu. Laiks tev var atņemt visu. Laiks ir kā skolotājs. Viņš māca pacietību. Māca cītīgi un neatlažoties. Nedod par to neko. Ne kādu atzīmi ne I, ne NI. Tomēr dzīvē šī mācība noder visvairāk. Viņš māca tev gaidīt labas lietas un palaist gar ausīm sliktās. Labās ilgi jāgaida, bet sliktās – tās pašas atskrien un aizskrien. Nebūtu laika, nebūtu dzīves. Laiks ir ļauns, ļoti ļauns. Viņš ir ļauns skolotājs, kas dažreiz atmaigst un paslavē. Viņš ir kā draugs, kas tev nozog cepuri un skrien prom, dažreiz tevi pagaidīdams. Ja tu sekosi draugam, tu skriesi, līdz viņam apniks, un viņš tev cepuri atdos. Laikam neapnīk, viņš skrien un skrien ātrāk par vēju, tu ķer un ķer, un dažreiz noķer. Tu vari draugu gaidīt, līdz viņš sapratīs, ka tevi nav jēga kaitināt, un cepuri atdos. Ar laiku tā nebūs, viņš aizskries un cepuri noslēps, tu varēsi meklēt un meklēt, varbūt atradīsi.
Laiks nemāk redzēt savas kļūdas, viņš labo tikai tavas. Viņš tevi māca caur sāpēm un pārdzīvojumiem. Tu mācies gaidīt un iet uz priekšu. Mani viņš ir labojis neskaitāmu reižu. Viņš man ir teicis, ja cerēšu, varbūt dabūšu. Mans laiks ir mans draugs viņš mani apsmej un aprunā, dažreiz no manis izdīc naudu. Tomēr draugs paliek uz mūžu. Bez laika nedzīvosi. Kad esmu maza, gribu būt liela, kad esmu liela, gribu būt maza. Laiks tev vienmēr liek atcerēties labos brīžus. Laiks manī ir izveidojis dažādas mapītes, kurās atrodas tas un tas dokuments. Laiks man iebaksta ar pirkstu tā sāpīgi, kad daru ko nepareizi. Laiks man noglauda galvu, kad izdaru ko labu. Viņš man iedod klāt pa vienam gadam katru gadu. Viņš domā, ko darīt, kad man vairs nav ideju. Es esmu viņa lelle, viņš mans leļļu meistars.
Mans laiks ir nekārtīgs. Viņš mētā plānus no vienas dienas uz nākamo. Viņš nedod man laiku izdarīt visu, kas darāms. Dzen mani uz priekšu, met ar mešanu. Dažreiz viņš man dod laiku, bet es to negribu darīt, tad viņš apvainojas un skrien uz priekšu. Es viņu ķeru, saku, lai stāv. Laiks nestāv un neklausa. Kad esmu jau padevusies, viņš atskrien un nosoda par to, ka padevos. Mani viņš māca kā kārtīgu cilvēku, neļauj neko darīt, kas viņam nav pa prātam. Nekad nepaskaidro, kāpēc viņam nepatīk tas, ko daru. Pašai jāatrod atbildes, tā viņš saka. Neļauj skriet pāri plānam ledum, sargā un mīlē, bet māca kā ļauns skolotājs. Nav jau viņš tāds,tikai izliekas, grib izcelties citu laiku vidū. Mans laiks ir mans mīļais draugs. Pamācošs, stingrs, bet mīļš. Nevaru es bez viņa. Saprot viņš mani labāk par citiem. Citi viņu noniecina, viņš tāds maziņš un nevarīgs. Es viņam saku - izaugs, kļūs varens, nevajag bēdāties. Nesaprot viņu neviens cits, tikai mans, tikai mans viņš ir.
