Katram cilvēkam savs laiks ir citādāks. Brīdis līdz ilgi gaidītam notikumam, līdz nevēlamam likteņa pavērsienam. Vienam laiks velkas kā mūžība, bet citam tas paskrien nemanot. Reizēm arī esmu gribējusi apstādināt savu dzīves gājumu, kaut uz brīdi. Ja mēs ko spētu ietekmēt – vai laiks, kas mums dots, tiktu izmantots lietderīgi?
Katram cilvēkam piemīt īpašība, kas atšķir viņu no citiem. Mums visiem ir savi niķi un stiķi. Jebkuram piemīt savs pašlepnums un paškritika. Uz zemes vēl nav radīts cilvēks, kas būtu ideāls. Tieši tāpēc, daudzi no mums cenšas saplānot savu laiku, gribēdami nokļūt kaut sprīdi tuvāk savam iedomu ideālam. Lai labāk izplānotu savu dārgo laiku, nepieciešams kārtīgi izvērtēt, kas pašam cilvēkam ir svarīgs un vitāli nepieciešams. Ja sakārto darāmo lietu sarakstu, ir daudz vieglāk sākt darīt, nekā turpināt plānot. Manuprāt, plānošanā parasti tiek pavadīts visvairāk laika, jo cilvēki pēc dabas ir neizlēmīgi. Vairums nespēj izvēlēties starp lietām, kas būtu jāizdara tūlīt, un starp lietām, ko var atlikt uz nenoteiktu laiku. Reizēm gadās tā, ka saplānojot par daudz, tu pazaudē laiku un nepaspēj izdarīt visu līdz galam. Jo vairāk negribas sāk darīt to, kas pašam nepatīk, jo ātrāk pienāks brīdis, kad beidzot tas būs jāizdara. Laiks paskries nemanot. Bet, ja tavā dzīvē gaidāms spilgts pārdzīvojums, ko ilgi esi gaidījis – laiks būs nežēlīgs. Tas būs nepielūdzams un vilksies kā mūžība, lai arī kā censtos to ietekmēt vai paātrināt.
Arī es esmu centusies dažādos veidos „nosist” laiku, lai ātrāk pienāktu ilgi gaidītais notikums. Tomēr dzīvē viss nāk atpakaļ, un reizēm, ja esi ļoti nepacietīgs, tev ir jāgaida divreiz ilgāk. Nākamajā reizē jau apzinies, ka jābūt pacietīgākam un viss notiks pats no sevis. Apstādināt laiku. Kādreiz ļoti gribēju to izdarīt, un ne vienu reizi vien. Apstādināt brīdi, kad biju laimīga, lai tas turpinātos vēl ilgi, ilgi un nekad nebeigtos. Apstādināt brīdi, kad biju bēdīga, lai tas nenotiku vēlreiz, un es spētu ietekmē sekas, kas ne vienmēr bija pozitīvas. Tagad, šķiet, esmu sapratusi, ka dzīvē katram ir jāpiedzīvo ne tikai lidojumi, bet arī kritieni. Nav nozīmes, vai šis ceļojums būs lappuses vai Ķīnas mūra garumā. Pagaidām, cenšos turēties līdzi dzīves ritējumam un nedomāju neko apturēt.
Gandrīz ikvienam dzīvē ir bijusi situācija, kad nespēj sakoncentrēt domas uz notiekošo un nezini, ko darīt. Varētu apstādināt laiku un apdomāties. Lēnām un mierīgi izvērtēt par un pret. Saprast tālākos mērķus un noteikt savu darbību. Liekot dzīves gaitai apstāties, cilvēks kļūtu pārāk uzbudināts no tādas varas, un atkal nespētu koncentrēties uz sev svarīgo. Ja tagad es spēju apstāties, tad kāpēc man darīt to, ko varēšu izdarīt vēlāk. Nekur jau nav jāsteidzas, laika ir pietiekami. Šāda domāšana novestu pie vēl lielāka cilvēka slinkuma un neizlēmības. Apstādinot laiku, zustu jēga pasaulei. Ikviens gribētu apstāties tādā brīdī, kad pašam tas ir izdevīgi, un tad neviens nespētu sadarboties un strādāt kā viens kolektīvs. Tādas pārdabiskas spējas pieder varoņiem no spēlēm un fantastikas filmām. Parastajam mirstīgajam uz mūsu pasaules nav dota iespēja apstādināt laika ritējumu. Jācenšas sadzīvot ar notikumiem, kas tevi var vest tālāk.
Mans laiks ir tas, ko pati radu ap sevi, necenšoties to mainīt. Ticu, ka ikvienam zvaigznēs jau ir ierakstīts ceļš, pa kuru mums jānoiet atvēlētais laika sprīdis. Citam tas būs garāks nekā otram, bet jācenšas saplānot dzīvi tā, lai pēc piedzīvotā pats būtu priecīgs. Katram jāspēj izmantot dotās iespējas, jo, iespējams, nākamajā reizē tev var pietrūkt laika.
