Mans laiks
Sākās jauna un skaista diena. Saule spīdēja pie zilganajām debesīm, un apmirdzēja sniegu, kas bija sasnidzis pa nakti. Un tad es piecēlos. Es lēni un uzmanīgi atvēru savas ačteles vaļā un skatījos ārā pa logu. Bija vēl mazliet tumšs, bet varēja visu saskatīt, tas bija brīnumaini skaisti. Es piecēlos ar smaidu uz sejas. Tā sākās mana jaunā un skaistā diena. Bija sācies mans laiks, jo, ik reizi pieceļoties, tas katram mums atnāk. Mēs to katrs izlietojam savādāk. Viens to iznieko nevajadzīgām lietās, piemēram, sēžot visu dienu pie datora un palaižot garām jauno, skaisto dienu, kas viņam tiek dota, vai, piemēram, visu dienu pavadot mājās un guļot. Ir arī cilvēki, kas savu laiku izmanto lietderīgi, viņi cenšas padarīt savu dzīvi labāku. Viņi uztur sevi formā, mazliet pasportojot, veselīgi ēdot, ejot pastaigās un vienkārši pavadot laiku kopā ar draugiem. Pats svarīgākais mūsu krāsainajā un tai pašā laikā pelēcīgajā dzīvē ir pavadīt savu laiku tā, kā katrs mēs to vēlamies, darot lietas, kuras mums patīk, un izbaudot dzīvi, jo mēs nezinām, kas sekos rīt, parīt, vai aizparīt.
Es savu laiku pavadu dažādi - gan kopā ar draugiem, gan ar ģimeni. Tomēr visvairāk es savu laiku izbaudu viena pati, jo tā es varu saprast to, ko es vēlos, un kas man pašai nāks par labu. Mana vismīļākā un vislabākā laika pavadīšanas iespēja ir runāties skaipā ar ļoti jauku un mīļu cilvēciņu. Mēs jau runājamies kādu pusgadu, un kopš tā laika esmu atradusi savu uzticības personu. Zinu, ja man kādreiz būs skumīgi un nebūs, kā pavadīt savu laiku, es varu griezties pie tā cilvēciņa, un viņš mani uzklausīs un palīdzēs. Kad esmu viena, vēl es parasti rakstu dzejoļus savā piezīmju kladē. Tās ir tikai pāris lietas, ko es daru savā laikā.
Man atmiņā ir palicis viens teiciens, sakāmvārds, kuru es vienmēr atceros, kad man paliek skumji: „Mans laiks ir mana dzīve. Kam es dāvāju savu laiku, tam es atdodu daļu savas dzīves.” Ar šo moto es dzīvoju katru savu dzīves stundu, katru jaunu dienu, ko man ir ļauts piedzīvot.
Mans laiks ir visa mana dzīve. Laiks nosaka manas dzīves gaitas, notikums un rāda ceļu tālākajai dzīvei. Ar laiku tiek saprasts nesaprastais, viss ačgārnais, un laiks liek pārdomāt rīcību. Laikam apstājoties kaut uz pāris sekundēm, apstāsies ikdienas rosība un dzīves gaita, jo nebūs ne sākuma, ne gala, cilvēks vairs nezinās, kad viņiem sākt darbus un kad tos beigt.
Mums katram ir atvēlēts savs laiks, ko mēs varam pavadīt, kā mēs paši vēlamies, un mēs diemžēl nezinām, cik ilgs tas ir. Tāpēc iesaku cilvēkiem nekad neatstāt tos darbus un lietas uz rītdienu, ko viņi var izdarīt šodien. Kādam laiks apstāsies ātrāk, kādam vēlāk, bet cits tikai sēdēs un neko nedarīs, izniekos savu laiku, kuru varēja dāvāt kādam citam, kurš vēlējas vēl vienu dienu pavadīt uz zemes. Tāpēc neiznieko savu laiku, piecelies no krēsla un ej darīt lietas, kuras tu pats vēlies, un pateikt savas jūtas citiem, lai viņi zina, ka, dāvājot savu laiku viņiem, tu dāvā arī vienu mazu daļu no savas dzīves.
