Laiks visticamāk ir cilvēka lielākais draugs un reizē arī ienaidnieks. Tas bezgalīgi plūst cauri pasaulei jau kopš visuma rašanās brīža un kā nepielūdzams zvērs īsina mūsu dzīves.
Es zinu, ka arī man, kā jebkurai uz šīs zemes esošajai radībai, laiks kādreiz būs galā. Taču pagaidām tas mudina mani meklēt piedzīvojumus un mīlestību, kamēr tas ir iespējams, bet es, parasta pusaudze, kurai nav ne mazākās nojausmas, ko lai iesāk ar daudzajiem gadiem, kas man, cerams, stāv priekšā, laiku muļķīgi izniekoju. Es to palaižu vaļā kā noķertu putnu un zinu, ka to nožēlošu iestājoties pusmūža krīzei vai kādai citai savas eksistences jēgas meklēšanas radītai problēmai.
Lielākā sāpe gan ir tieši tā, ka šo laika nenovērtēšanas kļūdu pieļauj visi, taču neviens jau no citu pieredzes nemācās un tad tu pēkšņi pamosties kādā jaukā svētdienas rīta ar mīļoto cilvēku pie sāniem, istabā ieskrien pārītis bērnu, sakot, ka jādodas ciemos pie vecvecākiem, proti, pie taviem šķietami mūžīgi jaunajiem un blakus esošajiem vecākiem, bet kā jau visiem zināms, laiks atņem tev mīļos cilvēkus. Par to nevajadzētu pārspīlēti sērot un dzīvot tālāk, novērtējot visus tos sīkumus, kas sastāda mūsu ikdienu, piemēram, draudzīgais suņuks, kas katru dienu uzcītīgi gaida savu saimnieku mājās.
Ne velti laiks pastāv un ne velti cilvēks to mēģina pieradināt, meistarojot pulksteņus un kalendārus, pēc tiem mērot laika ritējumu. Taču laiku pieradināt mēs nevaram. Mēs varam vai nu iekārtoties ērtāk un skatīties kā laiks it kā lēni, bet tomēr ātri pazūd nebūtībā vai rausties ārā no savas komforta zonas un pienācīgi dzīvot savu dzīvi līdz pēdējam elpas vilcienam. Tas ir vienīgais kā laiku var padarīt par savu. Tava dzīve ir tavs laiks.
