Latvijas sargi.

Protams , mēs stundām ilgi varam diskutēt par politiku, bezdarbu, krīzi un daudz ko citu ,kas kutina mūsu nervus, bet Latvijā ir tik daudz skaistu un labu lietu. Tāpēc es esmu izvēlējusies parunāt par Latvija sargiem - policistiem,zemessargiem un karavīriem. Cilvēkiem, kuri ar savu dzīvību sargā mūsu dzīvības un dzīvi. Mēs bieži vien aizmirstam, ko šie cilvēki nes uz saviem pleciem.
Protams, mēs varam teikt, tāds ir viņu pienākums un darbs, bet vai cilvēks savu profesiju neizvēlas, jo tā viņu piesaista. Šo profesiju pārstāvji pirms tam visu ir rūpīgi izdomājuši - kādēļ tādu izvēlas un vai ir to vērts. Vai ir to vērts savu dzīvību ziedot cilvēkiem, kuri to neciena, neiet runa par visiem cilvēkiem , jo ir arī tādi , kas ciena šo profesiju pārstāvjus.
Tā pat arī atceroties vēstures stundas , ne jau Latvijas skaistums , ne politiķi, ne kas no tā neizglāba Latvijas zemi no citu valstu kārajām rokām. Tie paši zemessargi un strēlnieki cīnījās līdz nāvei Pirmajā Pasaules karā, un aizstāvēja Latviju. Jau tajā laikā karavīri veidoja īpašas padomes, lai aizstāvētu latviešus un Latviju. Un viņiem tas izdevās! Varonīgi cīnījās, mira ,tika ievainoti, bet tomēr atpestīja mūs.
Daudz latviešu karavīri ar savu prasmi arī izceļas ārvalstīs, kur izpalīdz nostiprināt mieru. Šīs profesijas pārstāvji ir varoņi, jo nezin kurā brīdī varētu atņemt viņu dzīvības. Bet viņi to dara valsts labā, savas valsts, ne tikai, lai iznestu Latvijas vārdu citur, bet arī, lai stiprinātu mūsu saikni ar citām valstīm . Malači!
Bieži no cilvēkiem var dzirdēt - kas tad tur ir, ņem tikai ieroci un ''bliez'' vaļā pret pretinieku. Šie cilvēki neaizdomājas ka arī pretinieki ir bruņoti , un arī karavīri , policisti , zemessargi riskē ar savu dzīvību. Tā ir gluži kā laimes spēle, lode vai nu trāpīs tev , vai pretiniekam.
Neizprasts ir jautājums kāpēc cilvēkiem ir tik nicinoša attieksme pret šo profesiju pārstāvjiem, viņi tomēr cīnās un strādā mūsu labā. Varbūt tā ir greizsirdība , varbūt ņemts priekšstats no filmām. Es jau no bērnības viņus uzskatu par varoņiem, un neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu. Gadiem ritot, man augot, šis uzskats ir stiprinājies. No šādiem cilvēkiem ir daudz ko mācīties. Galvenais, tā ir disciplīna, kas mūsdienās ir piemirsta lieta , gan jaunam , gan vecam. Vēlētos , lai jau no bērna kājas vecāki bērnos ieaudzinātu to, ka šie Latvijas sargi ir mūsu nākotne un cerība. Viņi padara Latviju labāku un stiprāku. Žēl , ka izsīkst cilvēku , ar tādu pašu gribasspēku kā agrāk bija , strādāt šādos amatos.Agrāk tas bija pagodinājums , bet mūsdienās ,reti kurš ciena šīs profesijas.
Es uzskatu, ka bez mūsu sargiem Latvija nebūtu tik tālu tikusi , varbūt mēs pat nepastāvētu, mums viņiem būtu jāpateicas,nevis jānicina. Ik gadu ikkatram īstam latvietim, upuru piemiņas dienā vajadzētu iet un pateikties par varonību, par viņu darbu , par ikkatra ziedoto dzīvību Latvijai un tās nākotnei. Iedegt brīnumaino sveces liesmiņu kā zīmi - mēs Jūs mūžam atcerēsimies. Paldies!