Latvijā ir nākotne akmeņiem

Šeit, tāpat kā citur, ielas pilnas ar saules gaismu, izplūdes gāzēm un meliem. Mēs zinām, ka ticība jau sen pazudusi, jau sen tikusi atņemta. Tā tika klusām izvilkta mums no apziņas, kamēr mūsu sasietās rokas vāji piespiestas pie sāniem izvēlējās neko nedarīt.
Sev melot ir viegli. Ir tikai jāvēlas ticēt, ka viss būs labi un pareizi. Pretīgi ir dzīvot starp tiem, kuri cenšas savus melus izmantot arī ārpus savas apziņas. Konkrēti runājot, mēs visi zinām, ka Latvija ir zeme, kuras nākotne nav ierakstīta zvaigznēs, dzimtene, kurā zāle nav zaļākā, valsts, kuras liktenis bijis katra paša rokās tikai uz nāves un laika robežas. Tieši tāpēc cilvēks ir pati nožēlojamākā radība, jo pat ar lielāko apziņu uz zemeslodes mēs cenšamies kāpt augstāk, kas beidzas ar sevis paša nodošanu.
Cilvēks nepadara labāku neko, kas tam ir dots, ja viņam ir dota apbrīnojama iztēle, kuru tas sauc par realitāti. Šie realitātes meklētāji, atradēji un devēji nespēj izjust taisnīguma un patiesības spiedienu, kurš liek ciest tiem, kuri smagumu patiesi nes.
Latvija, par nožēlu, ir vieta, kur arī es ieguvu savu apziņu. Nožēlojamā liekulība man liek nīst vēl nožēlojamākos, tīrās un mākslīgi baltās taisnības sludinātājus. Ne reizi mana dzīve kļuvusi labāka, kad redzu sētnieku jautri svilpojot, pārdevēju mīļi uzsmaidot vai kaimiņu laipni pamājot. Kādam gan ir jābūt apziņas līmenim, lai uzskatītu šos ne kripatas cerību ieviesošos, pavisam noteikti nejaušos un retos gadījumus par jaunas un labākas dzīves sākumu? Kādam tam ir jābūt, lai cilvēks spētu ticēt saviem meliem?
Patriotisms, manuprāt, nedrīkst būt īpašība. Tas ir vārds, kuru var lietot cilvēks ar apziņu par patiesību. Tam vajadzētu būt vārdam, kas paskaidro paša cilvēka taisnību. Tikai pati tīrākā, melus vēl neiepazinusī dvēsele var atļauties nēsāt šo nosaukumu ar taisnu tiesu.
Latvija mani nekad nav pārliecinājusi. Niecīgie sasniegumi padara tukšo cilvēku daļu cerīgu, bet, kad cerības krājumi atkal cauri, šī daļa kļūst vēl tukšāka un nāvīgāka tai citai daļai, tiem, kuri patiesību slēpj sevī un nelieto patiesības vārdu nepareizi, vēl jo vairāk, neatbilstoši tās būtībai.
Protams, citur vienmēr būs labāk. Tas ir apgalvojums, kas uz laiku spēj aizēnot nelāgo patiesību – nekur nevar būt sliktāk. Ne reizi vien cilvēks Latvijā tā iedomājies, tikai man nekad nebūs saprotams, kādēļ tas netiek afišēts tikpat ļoti kā tas, ka Latvija ir fantastiska, nebūt ne pārlieku skaista zeme ar līksmiem smaidiem uz katra stūra un grandiozu nākotni. Viss ir viltots, meli un vienaldzīgums slēpjas nejaukās rutīnas miglas ēnā.
Ja cilvēki šeit, mūsu kopīgajā, dzimtajā zemē cenšas priekš tā, kas ir redzams, viņiem sanāk. Gribasspēks ir jauka lieta, bet vara to aizēno, nodzen pazemē un pazudina no cilvēcīgajām, pieejamajām iespējām. Centība lielākoties vainagojas ar panākumiem, lai kādiem, bet tie pamazām pietuvojas katra paša mērķim. Problēmas sākas tad, kad labā visiem nepietiek.
Cilvēki spēj palīdzēt, cilvēki palīdz. Palīdz lielai daļai. Šī daļa ir liela, bet tas nav pilnīgums. Tas mazums, kurš ticis izsvītrots no pilnīgā saraksta ir ēna visam labajam. Fons optimismam, jaunām cerībām un gaismai, kas noved pie akluma.
Šis fons ir sabiedrības daļa, kas arī atstāj savas pēdas burvīgajā ilūzijā par dzīvi. Pleķis, kurš nevar tikt iznīcināts, tumsa, kura vienmēr ietiepīgi turpinās savu ceļu pretī gaismai, lai arī apziņa, ka nolemtība panākumus nesniegs, jau ir kabatā.
Ir zināms, ir nolemts, ka visi nespēs būt laimīgi reizē. Latvijā par to domāt vien ir grūti. Šie sabiedrības atkritumi, daļa, kura nes tumsu drīz pieaugs, tāpat kā izplūdes gāzes. Tām reiz vairs nebūs kur izzust, inde pārņems kā piesārņojums pasauli, tā nelaime Latviju. Un tad mēs, pilnība, ko saucam par tautu, tikai varbūt, ar visniecīgāko iespēju, varēsim apzināties faktu – viss, kas tika dots, reiz tiks atņemts.