Latvija - cauri gadsimtiem ejot.

Cauri gadsimtiem ejot, mazā Latvija tiem līdzi dejo: te vāciešiem, te krieviem, te poļiem un zviedriem.
Laika ritumam ritot un gadsimtiem skrienot, Latvija ir piedzīvojusi dažādus laikus gan labus - gan sliktus -, bet tomēr tā ir izcīnījusi savu vietu pasaulē un neatkarību, kuru tik ilgus gadus latviešu tauta centās iegūt. Dažkārt mēs pat aizmirstam dzīves patieso būtību un dzīvojam kā pa sapņiem, jo kāds mums bija teicis un solījis, ka Latvija būs brīva. Un mēs tam noticam, jo vēlamies būt brīvi kā putni, kas tikuši plašajā pasaulē un meklē mieru zem siltajiem cerību stariem. Bet šie solījumi, skaistie, reiz izgaist un paliek tikai pelēks putekļu mākonis, kur koncentrējies ļaunais un varaskārais spēks.
Latvija kā caur diviem dzirnakmeņiem tika dalīta un skaldīta, jo par to gribēja valdīt. Tā atrodas brīnumainā vietā, kur jūras līcis to ieskauj un paver logu uz Eiropu. Ne katrai valstij pavērās šāds skats, tāpēc klusībā tās tīkoja, kā iegūt Latviju. Kur zeme vēl auglīgāka un ar darbiem ražīgāka, ja ne Latvijā! Ar savu darbu un mīlestību pret dzimteni pierādījām, ka arī mazā Latvija spēj konkurēt un izcīnīt vietu starp lielajām līderu valstīm tirdzniecībā un ražošanā - Latvijas mikrofonos dzied un runā visā pasaulē.
„Bēdu manu lielu bēdu, es par nebēdāju, liku bēdu zem akmeņa pāri gāju dziedādama” - ar skanīgām lakstīgalu dziesmām mēs pieskandinājām visu Latviju, ar jautru dejas soli mēs atdzīvinājām latvju tautu. No dusošās skaistules Latvija pārtapa par dzīvības pilnu rozi, kas uzplauka visā savā krāšņumā un dailē:
„Ugunssārtiem ziediem zied
Mežrozīte jaukā.
Gadi nāk un gadi iet,
Viņa sarkdama zied un zied.”
Roze ir augs, kas spēj pastāvēt par sevi, jo daba devusi tai asus dzeloņus, kas pasargā to no ļaunuma pieskāriena, tāpat ir ar Latviju: tai ir dota stipra un plaukstoša tauta, kas to pasargā.
Par latvju zemi ir krituši un cēlušies mūsu varonīgie strēlnieki, kas ar savu dzimtenes mīlestību un gudrību, virzīja Latviju gaišākai nākotnei.
Un tad pienāca tā diena, kad ievilkām brīvības elpu un mierīgi uzelpojām, jo beidzot, pēc tik ilgas apspiestības, bijām neatkarīga Latvijas valsts. Tāpēc, ikreiz pieminot mūsu dzimto zemi, godināsim to, neaizmirsīsim šo nogurdinošo un mokpilno ceļu, pa kuru tā gāja ar saviem varoņiem un izcīnīja mums šādu valsti – Latviju.