Katrai valstij pastāv sava veida vidējā iedzīvotāja stereotips. Nu, piemēram, igauņi ir lēni, lietuvieši skopi, krieviem patīk doties medībās, zvejā, vai kāda cita vaļasprieka meklējumos, kas parasti beidzas ar brutālu piedzeršanos vai vismaz ievērības cienīgu kautiņu. Taču kāds tad īsti ir mūsu paša – vidējā latvieša – raksturojums? Vai mums tiešām jāsamierinās ar to, ka lietuvieši mūs sauc par „zirga galvām”, un krieviem asociējamies ar „tie tur, kas zog gāzi”? Patiesībā, mūsu vidējā latvieša raksturojums ir pagalam bēdīgāks nekā varētu sākumā šķist.
Pirmkārt, varbūt padomāsim, vai Latvijai kā tādai ir ar ko lepoties. Nevēlos, protams, atkārtoties, neaizmirsīsim par neskaitāmajām esejām, kur aprakstīti Latvijas meži, lauki, skaistās ainavas, kultūras pieminekļi, brašie deportētie cilvēki, kas vēljoprojām spēj saglabāt optimismu un tā tālāk... Viss tas, protams, ir skaisti un jauki. Mēs taču esam tik drosmīga, stāstiem un mītiem apvīta tauta, mūsu karavīri savā laikā sargāja pašu Ļeņinu un mums bija varenais Kārlis Ulmanis, kurš kalpoja par tā laika mesiju mūsu tautai. Tāpat arī neaizmirsīsim par Baltijas ceļu un lāpu gājienu, kurā liek piedalīties skolniekiem no 2.-9. klasei. Nav nozīmes tam, ka ārā ir auksts, vai mazais skolnieciņš nemaz negrib iet, tas ir jādara, lai pensionāri nodomātu, ka bērnos tiek audzināts īsts patriotisms. Lai nu kā būtu, es nenoliedzu skaistās un labās lietas Latvijā, bet vai tiešām mēs varam teikt, ka pilnīgi nekur uz pasaules nav skaistāk, labāk, tīrāk? Vai tiešām uzradīsies varenie patrioti, kas spēs pateikt – nekur, nu nekur nav tik labi kā Latvijā un mūsu plusi nenoliedzami atsver mīnusus? Protams, nekur pasaulē nevarētu atrast tadu centrāltirgu kā Rīgā. Nekur citur nevarētu novērot, kā vismaz 10 cilvēki vienaldzīgi paiet garām uz ceļa nokritušam dzērājam, jo viņš taču nav cilvēks, kam jāpalīdz, pats vainīgs. Nekur citur nav tik naivu un gaidu pilnu cilvēku, kas vispirms atlaiž Saeimu, jo Valdis tā lika, un pēc tam ievēl to pašu valdību atpakaļ, tikai šoreiz ar mazliet pamainītu sastāvu, lai naivajiem aizmālētu ciet acis. Valdim, kā zināms, bija jātic, jo Valdis atklāja tos, kas padarīja mūsu zemi nabadzīgu. Ko tik nevar izdarīt 3 cilvēki, ārprāts, paldies dievam Valdis mums atvēra acis. Un vai kur citur var atrast tādu Saeimas sastāvu kā Latvijā, kurā 100 āksti pat nevīžo atrast īsto pogu, lai nobalsotu par, teiksim, valdības apstiprināšanu. Te nu jāpiekrīt kāda cita raksta autoram, ka katram deputātam, kurš kāpj tribīnē, nudien vajadzētu izsniegt kasti banānu un atļaut virvē iekārtas riepas ierīkošanu sēžu zāles vidū, jo viss šis sāk palikt patiešām smieklīgi.
Un te nu nāk vidējā, patriotiskā, salkanā un miermīlīgā latvieša raksturojums. Vispirms, kā jau iepriekš minēju, latvietis ir savas zemes kvēlākais patriots. It īpaši brīžos, kad kā vidusskolas skolniekam, tam ir jāraksta eseja literatūrā, vai vēsturē par, piemēram, latviešu strēlniekiem, Ziemassvētku kaujām, garīgajām vērtībām vai ko tamlīdzīgu. Tādos literāros, es atļaušos teikt, daiļdarbos mazais, lišķīgais latvietis iekļaus visu savu iedomāto mīlestību pret savu zemi un dzimteni. Viņš aizmirsīs par nejēgām deputātiem, kuriem lielākoties ir arodizglītība un, kas bieži vien nespēj atšķirt pogas balsojumu laikā. Nē, vidējais latvietītis rakstīs par skaisto un pozitīvo, piemēram, par tauriņiem, pļavām un jūras šalkām. Vienkāršāk sakot – viņš piemērosies, latvietis rakstīs ko tādu, kas patiks visiem, kas būs pa prātam tam, kas vērtēs un lasīs. Brīdī, kad to vajadzēs, viņš teiks un zvērēs, ka var darīt pilnīgi visu savas Latvijas dēļ. Ne jau velti filma „Rīgas sargi”, bija absolūts kases grāvējs, mums taču visiem patīk iedomāties, ka bija reiz mums tāds Mārtiņš, kurš visu Latviju izglāba, kā tāds Holivudas filmas galvenais varonis, kurš cīnās līdz beigām un ar savu entuziasmu iedrošina arī citus. Latvietis ir patriots brīžos, kad tam ir jāstāsta par to, kā ļoti sen senos laikos mēs pārvarējām grūtības, kopīgi stājoties Baltijas ceļā, taču kad lieta nāk līdz mūsdienām, viņš par šo pašu patriotismu un nepadošanos grūtību priekšā, runā kaut kur Anglijā, jo jau sen atradis tur labāk apmaksātu darbu un nomitinājis arī visu savu ģimeni. Taču tas nekādā ziņā neliedz viņam no tālās zemes kliegt pārējiem: „Tagad nav slikti, lūk tad un tad mums gāja ļoti bēdīgi, bet šobrīd mēs dzīvojam kā karaļi brīvā Latvijā!” Es nekādā gadījumā nenosodu cilvēkus, kas iekārtojušies uz dzīvi ārzemēs, bet latviešu asinis šādos brīžos par sevi liek manīt ne reizi vien.
Ja runājam konkrēti par rakstīšanas trakumu, tad nedrīkstam nepieminēt latviešu nepārvaramo tieksmi radīt dzeju. Gandrīz katram no mums ir kāds paziņa, kas aizraujas ar dzejas rakstīšanu, vai vismaz kāds no jums pats ir iekārtojis mazu jauku blociņu, kurā apkopo savas liriskās pārdomas par dzīvi un galvenokārt jau tieši mīlestību. Kurš gan kaut reizi dzīvē nav lasījis kāda latvietīša dzejas rindas par meiteni, kas viņu neievēro, taču kura ir kā saule debesīs pēc negaisa vai kā krāšņa roze, augoša nezālēs... Šī parādība it īpaši izplatīta mūsdienu jaunatnes vidū, kurš gan no mums nav dzirdējis kādu muzikālo repa gabalu, kura lirika parasti aprobežojas ar vienu un to pašu. To varētu aprakstīt apmēram tā: Iepatīkas meitene – ierakstu par to „dziesmu”, dzīvoju rajonā ar saviem čaļiem – ierakstu par to „dziesmu”, mana meitene mani krāpj ar manu labāko draugu – atriebšos viņiem un ierakstīšu par to „dziesmu”. Protams, ir vēl daudz citu tēmu, kā piemēram, ballītes, alkohols, narkotikas, dzīves jēga... Visam pa vidu jāseko neskaitāmiem krievu lamuvārdiem, kurus nekādā ziņā nedrīkst cenzēt, jo tad pazudīs asums. Ja atgriežamies no jauniešu reperiem pie dzejniekiem, tad jāsaka, ka kļūt par rakstnieku nav nemaz tik sarežģīti. Piemēram, personīgi es, esmu saskārusies ar pilnīgu beztalantu, kuras augstākais domu lidojums bija atskaņās sarīmēti pantiņi par dzīves grūtībām, mīlestības trūkumu un alkām pēc vīriešu glāstiem. To visu viņa, apkopojusi vienā mazā 30 lapaspušu grāmatiņā, sūtīja uz redakciju un, iemaksādama 200 latus, nespēja vien izlielīties, ka ir izdevusi savu pirmo grāmatu (Cerams arī vienīgo). Droši vien, ja man nebūtu žēl savu naudas līdzekļu, es viņas grāmatu nopirktu un joka pēc pantiņus rakstītu uz pirmā aprīļa pastkartēm, bet ko nu... Vai tad es, cilvēks, kas nekad savā mūžā nav izdevis nevienu grāmatu, varu spriest – ir talants vai nav?
Nākamā ļoti izplatīta rakstura iezīme ir skaudība. Patiesībā, to varētu kombinēt kopā ar lišķību, jo šīs divas iezīmes ir visai cieši saistītas tieši ikdienā. Varbūt es smagi kļūdos, bet tieši mums, latviešiem, ir ļoti raksturīgi apskaust, aprunāt, nīst un nievāt tos, kam vairāk paveicies, nekā mums pašiem, taču to visu darīt aiz muguras, lai aprunātais objekts neapvainotos un kādu dienu varētu izpalīdzēt...aizdot kādu latiņu līdz algas dienai vai ko tamlīdzīgu. Dāmas noteikti atbildēs, ka tas ir aktuāli visur citur pasaulē, tenkošana un citu ārējā izskata, finansiālā stāvokļa vai ģimenes apspriešana nav nekāds latviešu jaunatklājums, bet vai tā tiešām ir? Pati no savas pieredzes varu teikt, ka, aizbraucot uz kādu citu valsti, es uz ielas jūtos daudz brīvāk nekā Latvijā. Nav jūtami cilvēku (galvenokārt sieviešu) novērtējošie skatieni, kamēr pati pieķeru sevi pie domas, ka kritizēju kāda cilvēka ārējo izskatu, jo tas neatbilst manai gaumei.
Un visbeidzot, mēs letiņi, esam pagalam naivi. Līdz pēdējam ticam visam ko mums saka, ko raksta avīzēs, ko rāda pa televīziju: „Tā taču bija rakstīts, tad tā arī ir!”. Ar mūsu tautu ir tik pat viegli manipulēt, kā mazam bērnam mīcīt pa rokām plastalīnu. Un valdība to visai labi izmanto. Viņi zin, ka mēs neko TĀDU izdarīt nevaram un pat ja varam - nedarīsim, viņi zin, ko mums teikt un ko nē. Ar katru gadu skolās tiek uzliktas aizvien lielākas un neizpildāmākas mācību prasības galvenokārt attiecībā pret vidusskolas skolēniem. Daudzi neiztur un vidējo izglītību tā arī neiegūst, un kas tad tur liels – vidējā izglītība taču nav obligāta. Tauta tiek degradēta un jo neizglītotāki un nezinošāki ir valsts iedzīvotāji, jo vieglāk ar tiem ir manipulēt. Esam nonākuši tik tālu, ka pat nepamanam, ka mums var iestāstīt jebko. Zatlers ierosina atlaist Saeimu – mēs to arī atlaižam. Kāpēc? Nu kā – 3 ļaunie onkuļi aplaupīja mūsu valsti, mēs viņu dēļ tagad esam nabadzīgi, tādā veidā izrādījām protestu, jo neko citu izdarīt jau nevaram, bija iespēja parādīt savu milzīgo patriotismu dedzinot salmu lelles un kliedzot par to cik ļauni ir oligarhi, ja pat pirms tam nezinājām vārda „oligarhs” nozīmi...iespējams vēl tagad kāds to īsti nezin, un uz jautājumu „kas tas ir?”, atbildēs - Lembergs. Es nevienu neaizstāvu, nevienu nenosodu, politika ir netīra lieta, kuru pat nav īsti jēgas analizēt, vismaz noteikti ne šajā esejā, taču tas ir spilgts piemērs, kas attēlo mūsu naivumu un ticību visam, ko saka un apgalvo kāda augstākstāvoša persona.
Kopumā, tādi nu mēs esam – latvieši. Mēs varam būt salkani, romantiski, sirsnīgi un līdz neprātam patriotiski, bet tāpat varam būt skaudīgi, liekulīgi, ļauni, aizdomīgi, pesimistiski un bezgala naivi. Mūsu asinīs sakoncentrējies tas briesmīgais cukurūdens, kas liek teikt to ko nedomājam, un stāstīt par sajūtām, kuras nejūtam. Mums ir tik ļoti svarīgi kā no malas izskatamies un ko citi par mums domā. Varam raudāt pie romantiskajām filmām, aizkustinošām dziesmām, tajā pašā laikā smieties un aprunāt kaimiņieni, kas aizbraukusi dzīvot pie bagāta veča laukos un beidzot atvadījusies no sava atraitnes statusa. Tāpat kā tajos Prāta vētras dziesmas vārdos „Es varu būt jebkas ko tu vēlies...”, arī latvietis var izlocīties un pārtapt par ko vien vajag. Droši vien laika gaitā esam kļuvuši elastīgi. Būtībā, esam kā bērni, kas nevar dzīvot patstāvīgi, visu savu pusdienu naudu notērējam konfektēs un jaunās rotaļlietās, bet ne tajā, kas patiesi vajadzīgs. Un jautājums tomēr paliek – Vai kādreiz varēsim izkāpt no savas saldās bērnības un dzīvot patstāvīgi, domājot par rītdienu, zinot ko gribam un kas mums ir vajadzīgs?
