Pār plašiem laukiem balta migla klājas. Netālu atskan suņu rejas. Vēsajā rudens naktī, kad pie debesīm mirdz miljoniem zvaigznīšu kā spīdīgu konfekšu papīriņu uz melna, samtaina audekla, vēji gaudo sēru valsi. Tie gaudo, jo pavada vasaru, kas drīz iemigs dziļā miegā, lai to vēlāk atmodinātu dzestrais pavasaris. Koki savas zelta rotas pārdod zemei, lai bargā ziema tos nenonāvētu par daiļumu. Visiem zināms, ka ziema izceļas ar daili. Tā zīmē logu rūtīs neizsakāmi skaistus, zaigojošus briljanta zīmējumus.
Tepat netālu Venta iezīmē savu dzīves tecējumu uz Baltijas jūru. Jūru, kurā katru vakaru ienirst saule. Saldkaisli sārti kvēlojošā saule. Tās stari, atspīdot pret mutuļojošo jūras ūdeni, izskatās kā krastā izskalotie dzintara gabali.
Dzintara gabali. Tie sevī nes tik daudz atmiņu, jo ir seni kā akmeņi. Senāki un vecāki kā mūsu vecvectēvi, senāki kā mūsu senči, kas tagad ir daļa no Latvijas dvēseles. Ja tie spētu runāt, es nebeigtu klausīties to stāstos. Viņi ir redzējuši, kā latvju zeme plaukst, zied un gavilē, kā arī kā deg, spiedz un kliedz bailēs. Atmiņas.
Mēs ieslīgstam dziļā melanholijā. Noslīkstam asaru viļņos un skumju putās. Mūsu dvēselēs ir tik daudz kā sakrājies. Tik daudz, cik sniega uz māju jumtiem. Un, saprotiet, kad ir par daudz, jumti iebrūk. Arī mūsu dvēseles ar laiku brūk. Un, kad tās sabrūk, dzīve kļūst tukša un izpostīta.
Latvijas dvēseles daļa esam mēs. Mēs nedrīkstam būt skumji un sāpināti, jo tas grauž sirdi mūsu Latvijai, mūsu dzimtenei, mūsu zemei. Kad mēs esam laimīgi, Latvija dzied. To var dzirdēt vēju pieskārienos, lapu šalkās, zeltainajās rudzu un kviešu pļavās, kad vārpas maigi virmuļo, klanīdamās vējam, lietus dziesmai pērkona negaisa laikā. Tā ir daļa no Latvijas dvēseles. Tā viņa dzied. Jūs nespējat pat iedomāties, cik patīkama ir sajūta, dzirdot viņu dziedam. Dzirdot to, kā viņa māk rotaļāties ar skaņām un jūtām. Tajā brīdi man elpa aizraujas, acīs parādās dzirksts, sirds dauzās kā cīrulis, kas, iesprostots metāla būrī, cenšas izkļūt no tā, lai lidotu pretī nezināmajam...
Latvijas dvēsele ir trausla kā mirdzoša ledus lāsteka pie apsnigušiem māju jumtiem aukstajā un maigi klusajā ziemas vakarā. Tā zaigo kā asaru pērle, kā ledus poga egles sniega mētelītim. Un, kad mēs paņemam daļiņu dvēseles sevī, tā sasilst mūsu plaukstās, kūst un pārvēršas ūdenī. Ūdenī, kas plūst Latvijas dzīlēs, upēs un avotos, kas iesūcas kokos un augos, un liek tiem ziedēt krāšņiem ziediem, kas vēlāk pārtop auglī...
Vasarā, kad siltais gaiss tērpjas ziedu smaržās, kad iestājas krēsla un var dzirdēt, kā circenis, nakts muzikants, skandina savu kāzu valsi, ieskaties tālajā apvārsnī! Tu redzēsi, cik skaista ir Latvija, tās daba, tās dvēsele.
Ikkatrā no mums ir mazdrusciņ no šīs dvēseles. Katra ieelpa un izelpa, katrs smaids, katra asara un asinis, kas strāvo mūsos. Ne velti mūsu senči ir cīnījušies un lējuši asinis, atdevuši savu dzīvību Latvijas dēļ.
Pie melnajām debesīm naktī parādās košas zvaigznītes. Tās spīd un mirguļo. Šīs zvaigznītes tiek aizsegtas ar mākoņiem, taču tās nepadodas un spīd, līdz beidzot šis melnais, lielais mākonis atkāpjas un ļauj tām atkal rādīt savu krāšņumu... Es ticu, ka Latvijas dvēsele ir pietiekami spēcīga, lai izcīnītu savu vietu zem saules. Nekur nav tik labi kā šeit. Tikai Latvijā putni dzied un vītero visskaistāk, tikai šeit meži, pļavas un lauki smaržo pēc mājām. Tikai Latvija ir mana dzimtene.