Zem Latvijas debesīm (1)

Piecdesmit seši grādi ziemeļu platuma, divdesmit trīs grādi austrumu garuma. Te atrodas Latvija. L-A-T-V-I-J-A. Mana, manas ģimenes, draugu, skolotāju, paziņu dzimtene. No kosmosa neredzama. Punkts pasaules kartē, kas aizņem tik dārgo vietu zem debesīm un saules.
Jā, es mīlu savu dzimteni, es to atzīstu. Bet tik un tā uzskatu, ka zem Latvijas debesīm notiek lietas, kurām būtu jānotiek savādāk.
Lai arī kādi būtu statistikas dati, manuprāt, joprojām pastāv ļoti liels bezdarba līmenis, un ienākumi iedzīvotājiem ir zemāki par zāli. Tauta izceļo uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos, varētu pat teikt, ka latvieši kā tauta palēnām sākt izmirt. Bet ir arī kāda medus karote visā šajā lielajā darvas mucā. Manuprāt, es kā jauniete varu apgalvot, ka jaunieši vēlas izglītoties un studēt.
Darbs-bezdarbs... Vajag tikai nedaudz, lai no darbinieka pārtaptu par bezdarbnieku. Kopš „krīzes viļņa”, kuru, kā apgalvo ekonomikas speciālisti, Latvija ir pārcietusi, tā sāk atveseļošanās procesu. Bet, manuprāt, bezdarba līmenis būtiski nav samazinājies. Lauku reģionos mēs kārpāmies kā no ūdens izmestas zivis krastā. Daudzi lauksaimnieki nespēj panest smagumu, zem kura arī sabrūk, nemaz nenonākuši gaismā, kas ir tuneļa galā. Arī manai ģimenei ir neliela piemājas saimniecība. Bet mēs knapi varam „savilkt galus kopā”, jo ienākumi nespēj nosegt izdevumus. Tas latvju bāleliņu valdībā saucas „Latvijas atveseļošanās process”. Un varas vīriem tā šķiet norma. Ēst mums ir ko, jumts virs galvas arī. Ko tad mums vēl vajag? Zelta kalnus, vai?
Pietiktu tikai ar nedaudz cilvēcīgāku attieksmi un cenšanos vērst visu par labu. Tas vismaz sniegtu apziņu, ka tomēr viss vēl nav zaudēts, ka arī uz mūsu ielas ,kas atrodas zem Latvijas debesīm ,būs svētki.
Mani satrauc arī Latvijas iedzīvotāju straujā izbraukšana uz ārzemēm. Bija latvietis, nākamajā dienā kļuva par īru, amerikāni, vācieti. Manu tautiešu izbraukšana ir saistīta ar manis pieminēto bezdarbu un zemo ienākumu līmeni. Ja man nebūtu ko ēst, es taču arī negaidītu savu nāves stundiņu, bet gan meklētu iespējas atrast darbu citur. Kaut vai ārzemēs. Jā, tas ir sāpīgi redzēt, dzirdēt, SAJUST, ka Latvijā sarūk iedzīvotāju skaits. Bet, ja ir tāda situācija, kāda tā ir Latvijā, tad, manuprāt, iedzīvotāju izceļošana ir attaisnojama. Ja es pēc 4-5 gadiem arī nevarēšu atrast darbu, lai kā arī censtos to sameklēt, visticamāk, ka manā iespēju sarakstā arī būs atzīme „DARBS ĀRZEMĒS”.
Bet mums tomēr ir jācenšas saglabāt savu tautu, lai tā pavisam nepazustu no Zemes virsas. Jādomā par demogrāfisko situāciju Latvijā, lai cilvēku skaits nevis samazinātos, bet pieaugtu. Varbūt jāskatās debesīs un jāgaida krītoša zvaigzne? Tad varēsim iedomāties vēlēšanos par to, lai mūsu latvju bāleliņi paliek tepat Latvijā.
Priecīgs fakts ir tāds, ka Latvijas jaunieši vēlas izglītoties. Kaut vai tas, ka nesen notika konkurss „Latvijas izcilnieks”. Tas ir pierādījums, ka mums netrūkst zinošu jauniešu, kuri grib turpināt izglītoties. Arī es esmu jauniete, kura jau pavisam drīz pametīs sargājošo skolas vidi. Tālāk es vēlos studēt augstskolā. Es apzinos, cik mūsdienās tas ir svarīgi, lai man būtu augstākā izglītība. Un zināšanas ir kas tāds, ko neviens mums nevar atņemt. Ja ,piemēram, Latviju pakļauj kāda cita valsts, un man atņem piederības sajūtu, mājas, ģimeni, visu, kas man ir dārgs, tad vienīgais, kas paliek man neatņemts- tās ir zināšanas. Es uzskatu, ka zināšanas- tās ir mūsdienu cilvēka spēks.
Lūk, kāda aina paveras zem Latvijas debesīm. Nedaudz skumja, dažreiz varbūt pat pesimistiska, bet tajā pašā laikā arī cerīga. Gan jau latvju bāleliņi vēl izgaismos Latvijas zemi tā, ka to varēs saredzēt pat no kosmosa. Katrs, kurš lidos lidmašīnā izjutīs, cik īpašas ir tieši debesis, kas klājas virs Latvijas. Lai to panāktu, mums ir jāceļas un jākrīt par savu tautu. Jādomā par kopīgo Latvijas labumu, ne tikai par sevi. Tāpēc es aicinu vienoties kopīgos pūliņos atkal piesliet Latviju kājās, lai tā var stalti stāvēt un raudzīties debesīs, nevis tupēt nodurtu galvu.