Visiem zināms, ka daudzi latviešu jaunieši aizraujas ar sportu. Latviju var uzskatīt par vienu no sportiskākajām valstīm Baltijā. Vēlos pastāstīt par vienu no sporta veidiem, kuru Latvijā daudzi cilvēki ļoti iecienījuši. Tas ir basketbols.
Latvijā ir daudzas basketbola izlases un līgas. Ne tikai vīrieši aizraujas ar šo sporta veidu, bet arī sievietes visā pasaulē, arī Latvijā.
Pirms gandrīz simts gadiem Latvijā sāka spēlēt basketbolu. Basketbola vēsturē iegājušas vairākas slavenības. Vislielāko atzinību ir izpelnījusies Uļjana Semjonova. Šīs prasmīgās basketbolistes augums sasniedz divi simti desmit centimetrus; tas ir ļoti daudz, īpaši sievietei. Uļjana Semjonova ir pirmā eiropiete, kas tika uzņemta basketbola slavas zālē Springfildā Amerikas Savienotajās Valstīs.
Vēl viens no mūsu prasmīgākajiem basketbolistiem ir Valdis Valters - Sanda Valtera tēvs. Viņš bija saspēles vadītājs tā laika slavenajā VEF komandā, spēlēja ļoti gudri un loģiski. Valdis Valters uzbrukumā bija neapturams.Es varētu rakstīt vēl un vēl par mūsu basketbolistiem. Viņi ir pelnījuši cieņu un godu. Tik daudz padarīts valsts labā!Iespaidīgi ir arī tas, ka viens no mūsu basketbolistiem Andris Biedriņš jau astoņpadsmit gadu vecumā kļuva par jaunāko spēlētāju NBA (Nacionālā Basketbola asociācija) Amerikā.
Visi mūsu basketbolisti ir teicami spēlētāji. Latvijas sieviešu izlase ir izcīnījusi tik daudz panākumu Eiropā un pasaulē! Mēs varam no sirds lepoties ar cilvēkiem, kuri nes mūsu valsts vārdu ar labiem sasniegumiem sportā pasaulē.Basketbols ir aizraujoša spēle, kas lieliski noder brīvā laika pavadīšanai. Latvijā basketbolu ir ļoti iemīlējuši gan fani, gan arī paši spēlētāji.
Par basketbola spēlētāju nevar kļūt jebkurš cilvēks. Tam ir vajadzīgs talants, gribasspēks un neatlaidība. Latvijā šādu talantīgu cilvēku netrūkst un netrūks nekad.Droši vien es nerakstītu par šo tematu, ja basketbols arī manā dzīvē neieņemtu ievērojamu vietu.
Viss sākās, kad es mācījos piektajā klasē. Mana draudzene pierunāja mani aiziet uz sporta treniņu. Es piekritu, un tā iznāca, ka tieši tajā reizē jaunieši spēlēja basketbolu. Sākumā likās, ka es tur galīgi neiederos. Kad treneris pie manis pienāca un iedeva rokās basketbola bumbu, es jutu, ka man trīc ceļi. Tās bija patīkamas trīsas. Es sapratu, ka basketbols- tas ir kaut kas stiprs, kaut kas spēcīgs, kas sauc pie sevis. Tas ļoti mani piesaistīja. Es iemācījos pareizi izpildīt metienu, driblu un pēc tam jau izpratu arī pašu spēli. Es ļoti aizrāvos ar basketbolu. Nevienu dienu nevarēju bez tā iztikt. Lielu dienas laiku biju sporta zālē treniņā. Pat tagad, kad man ir sešpadsmit gadu un mācos jau desmitajā klasē, es vienmēr apmeklēju basketbola treniņus sporta zālē. Vēl joprojām pirms katra treniņa jūtu, ka trīc ceļgali, un atceros, kā tas bija pirmo reizi. Tās ir patīkamas, adrenalīnu sniedzošas sajūtas.Esmu laimīga, ka esmu atradusi vaļasprieku, kurš piederēs man līdz pat galam.
Basketbols - tā ir dzīve. Pēc katra gūtā punkta tu sāc justies tā , it kā varētu apspēlēt visu pretinieku komandu viens pats. Sāc just ļoti lielu spriedzes un spēka pieplūdumu, un tas viss ir ļoti patīkami. Es domāju, ka ne tikai es tā jūtos katras spēles laikā, bet arī citi talatīgi basketbola spēlētāji. Novēlu katram atrast sev piemērotu vaļasprieku, kurš tik ļoti aizrauj, ka bez tā nevar pavadīt nevienu savas dzīves dienu. Un ar to nest ne tikai savu, bet arī Latvijas vārdu pasaulē.
Jūlija Antonova, Misas vidusskolas 10.klases skolniece.
