Veltījums Latvijai un tās iedzīvotājiem skan tik pat prasti kā vairākas reizes dzirdēta melodija. (12)

Laikrādis, gluži kā palaidnīgs kucēns aiznes sev līdzi stundas, dienas, nedēļas, minūtes, bet viens ko viņš nespēj aizraut sev līdzi ir domas, atmiņas un vēsture. Gluži kā akmens skulptūra sēžu rokas uz galda salikusi un klausos kā skolotājas vārdi maigi ieplūst manās ausīs, Latvija, mana dzimtene... Nespēju un negribu to mainīt tāpēc ļauju savam ķermenim sastingt vēl vairāk, vēlos kļūt par pelēku akmens skulptūru, lai vēlāk visi teiktu: „Šis cilvēks ir slavens ar to, ka bija savas tēvu zemes patriots.” Bet pārvērsties tā īsti nespēju, jo ausis saslēju tad kad skolotāja gaismas ātrumā sauca mājasdarbu: Uzrakstiet veltījumu Latvijai un tās iedzīvotājiem.
Veltījums Latvijai, skan tik pat prasti kā vairākas reizes dzirdēta melodija. Nolieku sev priekšā baltu lapu un pildspalvu, kura būs mana līdzdalībniece šajā noziegumā, sāku rakstīt. Vārdi plūst gluži kā Latvijas dzidri zilās upes, bet kaut kas nav tā, tiem kaut kā trūkst. Teku līdzi upes straumei līdz atrodu kļūdu, upe, kura ir pilna ar ūdeni, patiesībā ir tukša, sekla, bezjēdzīga. Tāpēc cenšos to piepildīt ar tik dzidri zilo dzīvībai nepieciešamo eliksīru. Tas liekas tik neiespējami, ka sabrūku lapas priekšā, guļu virs lapas kā mazu akmeņu kaudze, jūtos tik viegla, ka mani varētu pacelt vējš un aiznest tālu prom.
Prātā, gar manu tukšo upi laksta tūkstošiem mazu baltu aitiņu ar jautājumu, kāpēc nesanāk? Jūtos izsmelta, gluži kā vienīgā aka uz pasaules, kas glābj tik daudzu dzīvības, esmu tukša, nespēju izteikties. Acu priekšā atrodas sniegoti balta lapa, tik tīra, mirdzoša, neskarta gluži kā pirmais sniegs. Doma ir tik dziļi domu ezerā, ka nepierakstītais liekas tik pārakmeņojies un sens, grūti izvilkt to īsto domu, gluži kā līdaka tā vairākas reizes noraujas no makšķeres. Pie prātā veidotās sienas tikšķ kāds neredzams pulkstenis liekot man aizmirsties savās domās, nopeldēties to veidotajos ezeros. Izmisums pārņem manu prātu, aptumšojot manas domas.
Brūni mutuļojošs dzēriens glāzē, klāt daži ledus gabaliņi un prātu pārņem sasalums. Smadzeņu darbībā pieļauta kļūda, tā nedrīkst, nevajag. Brūnie dzēriena burbuļi pārskrien gar manām smadzenēm, liekot tām atgriezties īstajā plūsmā.
Es beidzot zinu, es esmu upe, ūdens tajā, gaiss ap to, esmu viss, kas veido upi. Vārdi plūst ar mani vienā ritmā, dīvaini, bet es un vārdi esam viens vesels. Lapa vairs nav mirdzoši balta, tajā ir melnas pēdas, kas ved līdz mērķim. Gluži kā Amors iešauju mīlestības bultu mērķa viducī, darbs ir pabeigts, upe ir pilna ar mirdzoši zilu ūdeni. Uzmanīgi ietērpju nopēdoto lapu caurspīdīgā kleitā, kas to pasargās no apkārtējo nevēlamas uzmanības. Varu izlīst no domu ezeriem un doties sapņu pasaulē.
Darbs nodots bēšās kafijas rokās, kas pieder manai skolotājai. Varu būt mierīga un atgriezties tajā sava veida debesu paradīzē jeb idillē, kurā mitu visu šo laiku.
Šī būtne, kas raksta vairāk kā runā jau atkal ir izveidojusi darbu un ietērpusi to apvalkā, mētelī, saucat kā gribat. Būdama skolotāja darbus lasu ieliekot tajā visas emocijas un savu dvēseli. Tumša istaba uz galda svecīte, priekšā lapa, nopēdota, bet kaut kas tajā piesaista, hipnotizē, liek to lasīt. Darbs ar visai dīvainu nosaukumu:
„Veltījums Latvijai un tās iedzīvotājiem – nekas vairāk kā nodriskāta melodija.”
Miera jeb brāļu kapi. Tik klusi un mierīgi šajos sausajos koku zaru vītajos šūpuļos vējš aijā aizmigušās, nogurušās, sen aizmirstās karavīru dvēseles. Kāda savāda sajūta pārņem mani lūkojoties karavīru tagadējās mājās, liekas, ka manu sirdi sažņaugtu sarkanbaltsarkana lente, liekot tai noasiņot. Zosāda uzmetas pār manu porcelāna ķermeni kad ieraugu savā priekšā miglaini, staltu tēlu. Tā nevar būt skulptūra, te taču nevarētu uzstādīt pārakmeņojušos cilvēka tēlu. Miglainais tēls čukst, neskaidri, nesaprotami, līdz uzpūš vējš, kas padara vārdus skaidrus manām ausīm: „Nāc, jo tu tici, savādāk šovakar tevis nebūtu te.” Mani apvij savāds siltums, nevainīgs skatiens tiek pamests apkārt, esmu iekšā kapos. Priekšā piemiņas plāksne, tik muļķīgi likta, gandrīz neviens to nekad nav redzējis. Blakus čīkstošs un apsūnojis soliņš, gluži kā vecs vīrs tas pirms savas nāves lūdz man piesēst. Es nespēju atteikties no valdzinājuma ko man uzdzen soliņš, apsēžos un sadzirdu pazīstamos čukstus: „Aizver acis, mēs tev parādīsim ko tādu, kas nekad nav redzēts.” Jūtos kā labi skolots suns tāpēc aizveru acis un priekšā uzrodas teksts, vietām manāmas savādas kara ainas. Viss ko redzu moka mani, liek man ciest uz ādas parādās rētas, kurās redzamas manu tagadējo izjūtu asaras.
Saprotu, ka šī aina ir kā lūgums kļūt par muti, kas izstāstītu pasaulei pārdzīvojumus, kas norisinājās tajā laikā, kad daudzu no mums vēl nebija pasaulē. Labi, ka somiņā līdzi nēsāju kladi, manas valodas vārdnīcu un pildspalvu manu līdzdalībnieci. Atspiežos pret soliņa malu paņemu rokās kladi un pildspalvu, kapsētas migla ir kā pavediens adīklim, sāku rakstīt jeb adīt pagātnes segu nākotnei.
Daudzus vecus un noputējušus gadus atpakaļ mūsu senči iestādīja zemē mazu, gluži vai mikroskopisku sēkliņu, kurai nebija iespēju izdzīvot, bet tie viņu sargāja, kā pašu dārgāko, kā savu ģimeni. Nezinādami, ka agri vai vēlu, dzestrā rīta vai tumšā vakarā tiem būs lemts pamest savu sargāto, loloto un mīlēto dzimteni. Dzimteni, kurā dzima cilvēki, dzimteni, kurā tika apglabāti to radi. Kādā saulainā rītā kad bērni basām kājām skrēja pāri smaržīgajām pļavām lai savāktu pīpeņu pušķus istabu izdaiļošanai savā priekšā tie pamanīja tumšus tēlus, kas lielā ātrumā traucās pāri pīpeņu laukiem. Iedzīvotājiem nebija iespējas aizbēgt, jo atskanēja tikai pāris šāvieni un pār pīpeņu lapām sāka tecēt vīnsarkanas asaras. Pīpenes raudāja ar vīnsarkanām asarām, jo tagad to klēpi aizmiga vēl pavisam jaunas, dzīvi neizbaudījušas dvēseles, bet aizejošās dvēseles noskatoties uz saviem ķermeņiem priecājās, jo zināja, ka to vīnsarkanais šķidrums sajauksies ar Latvijas zemēm un paliks tur mūžīgi. Dvēseles zināja, ka viņas nekad nebūs prom, jo zemes dzīslās vienmēr plūdīs viņu negaidītās nāves atstātā dāvana, nesot sev līdzi nepabeigtā rīta un dzīves stāstu, kā vienā saulainā rītā, atnāca tumši tēli un neļāva smalkajām un jaunajām būtnēm pabeigt iesākto. Tēvu zemi raustīja gabalos viena daļa nokļuva īpašumā vācu karavīriem, bet otra Krievu kara bāzei. Savstarpēja cīņa. Notika Latvijas saraušana gabalos, mūsdienās to varētu salīdzināt ar nežēlīgu, brutālu cilvēku nogalināšanu. Auksti, ķermeni pārņem tirpas.
Prātā atausa vecvectēva stāstītais, no rīta to mājās ieradās krievu karavīri, tumšos ietērpos un spīdīgām emblēmām, pasauca viņa tēvu un brāli un kopš tās dienas viņš viņus vairs nebija redzējis, jo to dvēseles apseglojušas staltus baltus zirgus aizjāja pie citiem, kas mita plašajā debesu paradīzē. Katru mirkli, dienu, sekundi, minūti un nedēļu viņš kala plānus kā atgūt Latviju.
Kādā dzestrā rītā visi pīpeņu lauki bija noraudājušies izveidojot sarkanu ciešanu un sāpju upi, kuras straumē aizpeldēja gan ienaidnieku, gan savējo, Latvijas glābēju atliekas. Karš bija beidzies, palikušie apglabāja savus radiniekus kapos ar uzrakstu uz kapakmeņiem „No zemes nākuši par zemi arī paliksim.” Daudzas ģimenes bija palikušas bez bērniem, vecākiem, vīriem, tēviem. Citi kā tāds izbadējušos suņu bars tika aizmānīts prom no Latvijas ar viltotas gaļas smaržu kas atradās Sibīrijā. Tie, kas palika dzīvot Sibīrijā, centās ticēt, ka spēs atgriezties Latvija, daudzi to paveica, bet citi nē.
Mūsu senči kā labie gariņi sargāja pašu svarīgāko, savu dzimteni, tie bija gatavi mirt savas sirmās māmuļas dēļ, bet mēs tagad dodamies prom. Apseglojam lidojošus putnus un lidojam uz tām zemēm no, kurām mūsu senči centās nokļūt Latvijā. Tie viņu glāba, bet mēs atstājam to tiem, kurus dzenot prom, mira ļoti daudzi cilvēki, bet viņiem tas bija svarīgi.
Šis bija visai atšķirīgs veltījums Latvijai, bet būdama mirušu dvēseļu mute, es jums izstāstīju to, kas iespējams liks padomāt.
Skolotāja esmu jau vairākus gadus, bet ko tādu lasīju pirmo reizi, katrā vārdā bija jūtams naids, nicinājums un pārdzīvojumi, kas norisinājās pagātnē. Šī meitene bija paveikusi visai grūtu uzdevumu, tā bija atrakusi Latvijas atmiņas no pelniem. Vēl ilgu laika sprīdi likās, ka man apkārt būtu cietušie, kas mani uzlūkotu un padarītu gudrāku. Beidzot es sapratu nelabojamo, pazaudējot kādu sev tuvu cilvēku mēs jūtamies slikti, tā,pat ir ar Latviju, tāpēc es būšu viens no tiem cilvēkiem, kas palīdzēs tēvu zemei atkopties un nenomirt sāpēs par to, ka zaudē sev kādu ļoti tuvu radību.