Agri no rīta ielidoju lidostā, un sajutusi mammas maigo plaukstu uz pleca- negribīgi pamodos. Rīts bija miglā tīts un mans satraukums auga un auga ar katru ieelpu. Izkāpusi no lidmašīnas, es sajutu miermīlīgo cilvēku mīlestību, kas nemanāmi izplūda kopā ar garaiņiem no mutes, kas centās noslēpties aiz biezās šalles. Visvairāk es vēlējos satikt savu visstuvāko un saprotošāko draugu Dilanu. Iesēdos mašīnā un iekārtojos uz pelēcīgā un nedaudz nodilušā krēsla. Pa logu lūkojos uz neuzkrītošo tīrumu, kurš visiem spēkiem centās noslēpties no mana sapņainā acu skatiena. Ceļš likās garš , bet mans prieks par atgriešanos bija pārāks par nogurumu. Drūmās pļavas, tīrumus un laukus sāka nomainīt rudenīgi koki ar brīnišķīgi dzeltenīgām lapām. Tā vien gribējās ienirt šajā krāsu juceklī, kas mijās ar mežā noslēpumainību, un izjust katru vēja pieskārienu. Beidzot bijām nonākuši Siguldā.
Saule iemirdzējās virs koku spicajām galotnēm, kurām labpatika iemērkt galvu izplūdušajā debes jumā. Atkal ieraudzīju savu mazo mājiņu, kurā vienmēr vēlējos atgriezties; acīs sariesās laimes asaras, kuras pār vaigiem bira kā dimanta pērles. Piesteidzos pie namiņa, pieliku tam savu silto vaigu un tas uzreiz kļuva vēss,un degunā iesitās maigā ozola smarža. Ar atslēgu atslēdzu durvis un sajutu atgriešanās prieku ieplūstam asinīs. Kamīnā iemetu pāris vientuļas pagales un aizvērdama acis centos saprast, ka tas nav sapnis. Aizgāju uz mežu un paņēmu rokās kļavas lapu, jutu kā tā pulsē un negrib, lai laižu viņu vaļā. Pagriezdamās ieraudzīju Dilanu. Kļavas lapa izslīdēja man no rokām ,un es steidzos pie viņa. Pār lūpām spruka vārdi, kas bija krājušies man uz mēles. Laiks skrēja nemanāmi, un visas atmiņas jau gulēja otra sirdsapziņā. Viss šeit likās tik ļoti izmainījies.
Launagā mamma bija uztaisījusi karstu tēju, virs kuras es ilgi karsēju savu zodu, un pankūkas, kas ātri vien pazuda no šķīvja. Mana sirds alka izjust Latviju vēl vairāk.
Vakarā ar Dilanu izgāju ārā. Mēs gājām gar pļavu, kura uzlūkoja caur rudenīgo puķu un stiebru acīm. Man nebija svarīgi, kur ejam, jo katrs solis ļāva man iejusties tagadnē, kas aplenca mani no visām pusēm. Dilana kaulainie pirksti apvijās ap manu roku, viņš saspieda to ciešāk. Mēs bijām nonākuši pie dīķa, kura atspulgā varēja manīt maģisko, apaļo bumbu, kas karājās debesīs. Man palika auksti, bet viņa rokas jau tvērās ap mani un es sajutu Siguldas mīlestību, es sajutu viņa reibinošās smaržas. Mēness apžilbināja viņa brūnos matus un viņa skatienu,kurā es varēju redzēt savu neskaidro atspulgu. Iekāpām Siguldas ratā un lēni braucām augšā. Mēness apspīdēja Latviju un lika tai iegrimy cerībās. No augšas Sigulda izskatījās kā no pasaku grāmatas. Es biju princese, Dilans bija princis un ši bija mūsu karaļvalsts. Vējšs glāstīja manus matus, Mēness rādīja ceļu, Dilans kaut kur veda un es viņam sekoju. Latvija ir manas mājas, mana dzimtene.
Mīlu šo vietu un vienmēr mīlēšu! Esmu daļa no Latvijas un Latvija ir daļa no manis!
