„Kā bērns no vienas mātes dzimst, ne divām, tā mums ir viena māte – Latvija”

Lai cilvēks nosauktu Latviju par savu mati, viņam noteikti ir jābūt patriotam. Viņam ir jāmīl Latvija, ar lepnumu acīs par to jārunā, un ar prieku sirdī uz to jāskatās.
Kas tad īsti ir patriotisms? Par patriotu noteikti nevar saukt cilvēku, kas himnai zina visus vārdus, taču, tai skanot, nedzied līdzi. Arī tos, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem izmet tukšo skārdeni tuvējā grāvmalā, nevar par patriotiem nosaukt. Viņi nav tiesīgi saukt Latviju par savu māmuļu. Patriotisms ir uzticība savai valstij labos un ne tik labos laikos. Tas ir pateicība gan prātā, gan sirdī, tie ir labie darbi vietai, kur esi dzimis, audzis un dzīvojis. Tikai tos, kas to apzinās, var saukt par patriotiem!
Kopš mazotnes man ģimenē ir mācīts mīlēt Latviju. Mazāka būdama, nesapratu jēdziena „mīlēt dzimteni” nozīmi, taču ,augot lielāka, es sāku apzināties. Mīlēt Latviju vajag ne tikai 18. novembrī vai 4. maijā, bet arī ikdienā. Mēs ar mammu un mazo brāli mēdzam vakaros sēdēt uz lieveņa. Tas nav nekas neparasts, taču bija viens vakars, kas man īpaši palicis prātā. Šajā vakarā es pārliecinājos par savu patriotismu. Mēs sēdējām uz mājas vecā lieveņa, kur sēdējušas jau daudzas paaudzes. Pati māja un tās lievenis atrodas uzkalniņā, neliela ezera krastā. Tur sēžot un klusējot mēs vērojām saulrieta rotaļu ar sīko vilnīšu paklāju ūdens atspulgā. Zeltainais vizuļojums lēnām pārvērtās tūkstoš mazās uguntiņās, kas turpināja ezerā spēlēties ar savu atspulgu, lai dažus mirkļus vēlāk nodzistu un kā sudraba grašu vezums iegrimtu ezera dzelmē. Ezers apklusa, palika pavisam rāms. Iestājās miers un klusums. „Skaisti,” teica mamma, acu skatienam kavējoties ezera dzelmē. „Man liekas, ka tā var būt tikai Latvijā!” priecīgs un vēljoprojām apburts iesaucās brālis. Un es klusām nodomāju, ka mīlu Latviju,ka mīlu šo vietu.
Nākamajā rītā visa ģimene devās savās gaitās – vecāki uz darbu, mēs ar brāli uz skolu. Brālim pirmajā stundā bija jāraksta eseja. Tad nu viņš ar bažām devās uz klasi un apsēdās savā vietā. Taču pēc stundas viņš mani uzmeklēja un priecīgs stāstīja, ka eseju esot uzrakstījis ļoti labi. Skolotāja esot iedevusi tikai vienu tēmu, par ko rakstīt. Tā saucās „mana dzimtene”. Kā skolotāja esot teikusi – skaista, taču grūta tēma, un esot piekodinājusi, ka jāraksta no sirds. Brālis esot atvēris savu pierakstu burtnīcu un lieliem burtiem uzrakstījis nosaukumu. Mana dzimtene ir Latvija. Pirmais teikums burtnīcā, pēc kura uzrakstīšanas brālis iegrima pārdomās. Vai pagasts arī ir dzimtene? Un mūsu māja? Lievenis, uz kura parasti sēžam? Vai mans suns un minka arī pieder pie dzimtenes? Un kā ar māsu, mammu un tēti, ar vecmāmiņu? Viņi arī ir dzimtene? Tā domādams, viņš uzrakstīja burtnīcā nākamo teikumu:” Dzimtene ir viss tas, ko es mīlu un kas man sagādā prieku.” Vēlāk, kad skolotāja vecāku sapulcē rādīja šos domrakstus, mamma par mana brāļa darbu izjuta lepnumu. Viņa zināja, ka ir ieaudzinājusi ģimenē mīlestību pret Latviju.
Patriotisms un mīlestība pret dzimteni, pirmkārt, sākas ģimenē. Ja bērns jau ģimenē jūt mīlestību un pateicību pret vietu, kur audzis, tad viņš noteikti izaugs par patriotu un sauks Latviju par savu māti. Es vēlētos kaut tādu ģimeņu, kā manējā, būtu vairāk. Kaut katrā ģimenē runātu par mīlestību pret visu, kas atrodas Latvijā. Tad arī Latviju par māmuļu varētu saukt katrs, kas šeit dzimis un audzis.