Pasaule Latvijā (22)

Latvieši steidzas. Viņos iemiesojies mazs gariņš, kas kā dzinulis dzen viņus uz priekšu bezgalībā un aizliedz atskatīties atpakaļ. Viņš mudina tos traukties uz kaut ko savādāku. Latvieši aizbrauc, nezinādami, ka sēdēšana Latvijas klēpī ir tikpat aizraujoša, iedvesmojoša un patīkama, cik būšana Pasaules rokās. Diemžēl tikai retais uzdrošinās sēdēt rāmi un ļauties Latvijas šūpuļdziesmām. Es sēžu un uzmanīgi klausos, līdz Latvija man iečukst ausī: „Es esmu tava pasaule!”
Mēs ceļojam pa pasauli un tiecamies uz nebijušām virsotnēm, lidojam neiepazītos mākoņos. Bet vai tu atceries, kad pēdējoreiz bridi pa neizpētītajām, reizēm pat aizaugušajām Latvijas takām? Es varu apgalvot to, ka tas, ko tu meklē citur, ir tepat blakus, tikai ne vienmēr to ir tik viegli ieraudzīt.
Aizelsušies skrienam uz siltāka klimata meklējumiem, uz laimīgo zemi, jo ziema Latvijā ir par skarbu, kupenas par dziļu un lāstekas par aukstu. Aiz visām bažām nepamanām to, ka ir cilvēki, kas vēlētos, lai daba pasaulē uzvestos tāpat, kā te. Kamēr tu sēdi istabā dusmīgs un pūcīgs par to, ka vēja ātrums ir sasniedzis nu jau 15 m/s, tikmēr citur tas ir nopostījis tūkstošem ēku un līdz ar to iznīcinājis cilvēku dzīves..
Mēs neapstājamies un turpinām iesākto, tēmējam uz augstākajiem tempļiem un faraonu kapenēm, kas vilina un apbur ar savu varenību, aizmirstot par mūsu pašmāju burvībām. Tās sevī glabā daudz nozmīgākus stāstus, kas caurstrāvojuši mūsu senču pagātni. Nav jēgas skriet simtiem kilometru, meklējot dārgāko un acīm tīkamāko, ir jājūt ar sirdi, ka īstenā bagātība ir pāris soļu attālumā no mums.
Labvēlīgas un ietekmīgas personības mēs alkstam atrast, turīgus aristokrātus un raženus ekonomistus, kas spētu mums palīdzēt. Beidzot atraduši, jūtamies laimīgi par jaunu draugu ieguvi. Pat prātā nenāk apstāties un ieskatīties latvietim dvēselē, ieraudzīt viņā mūsu nākotni un cerības. Nav jāmaldās no vienas civilizācijas otrā, meklējot sev izdevīgus ceļus, lai saprastu, ka cilvēkos mums apkārt slēpjas vēl neiepazītas personības un raksturi. Mums ir jāatklāj pašiem sevi, tad arī uzplauks mūsu pasaule, un mēs vairs nesteigsimies iekarot visus cilvēkus desmitiem kilometru radiusā..
Kaut kur savannās un stepēs mēs klīstam, lai ar savām acīm ieraudzītu degunradzi, kurš tik tikko ir modies no dienas guļas. Kāds gandarījums ir būt šo dzīvnieku tuvumā, jo cilvēks uzskata, ka ikdienā kaut ko tādu negadās redzēt bieži. Es varbūt kļūdīšos, sakot, ka gadās gan. Iespējams Latvijā nav retu dzīvnieku, kas ir citviet, tomēr mums pieder mūsu pašu personības un dzīves uztvere. Nedaudz amizanti un smieklīgi, kāds varbūt apgalvos, ka tas ir muļķīgi. Bet tomēr mēs esam tie, kas reizēm pārkāpj visas normas un robežas, tie, kas atļaujas būt traki un nesavaldāmi, gluži kā no zoodārza izbēguši mērkaķēni. Mēs spējam aizmirst visus likumus un iztrakoties, aizmirstot par to, kā viss izskatās no malas. Lai jau cilvēce skrien uz visām debess pusēm un slāpst pēc vienīgā dinozaura, kurš tomēr ir palicis dzīvs. Mums pietiek ar mūsu latviešu daudzveidību.
Ja arī mēs bēgtu uz otru zemes puslodi, tomēr saprastu, ka viss dārgākais un vērtīgākais ir mums blakus. Latvieti, tev nav jāmeklē labākas zemes, kurās saimniekot, tīrākas upes, kurās smelt dzīvību. Dari tā, lai mūsu valsts tev iečukst tos pašus vārdus, ko man, un tu sapratīsi, ka Latvijas dzīlēs glabājas visa mana un tava pasaule.