Nekur nav tik labi kā mājās! Latvija ir mana zeme, kuru es mīlu un cienu no visas sirds.
Savās mājās, dzimtenē, es jūtos vislabāk. Kad aizbraucu uz svešām zemēm, man gribas atpakaļ mājās pie ģimenes, draugiem, paziņām. Latvijai ir liels magnētiskais spēks, kas mūs atved atpakaļ uz dzimto zemi.
Varētu teikt, ka Latvijā viss notiek labi, cilvēki ir laimīgi, un dzīve ir brīnišķīga, taču balto Latvijas fonu klāj arī dažas melnas un pelēkas svītras. Dažkārt tās ir pat lielas un treknas.
Viena no melnajām svītrām ir tā, ka cilvēki no mūsu zemes aizbrauc. Mēs taču bijām sīksta tauta! Kāpēc jāpadodas? Vai Latvijas brīvību mēs izcīnījām tāpat vien? Gribas mudināt cilvēkus, lai tie nepadodas, lai cīnās un meklē laimi tepat mūsu zemē. Mums ir jāstāv un jākrīt par latviešu tautu. Mēs esam stipri!
Melnās joslas uz baltā fona papildina vēl lielākas un treknākas svītras, kas apzīmē Latvijas dabas iznīcināšanu. Kādreiz mēl lepojāmies ar skaistiem mežiem un dzidriem ūdeņiem. Putnu dziesmas harmoniski papildināja mūsu ikdienas ritmu. Tagad man ir žēl noskatīties, kā Latvijas rotu iznīcina. Putniem nav kur nolaisties un mūs priecēt ar savu vīterošanu. Latvijas dzidrie ūdeņi tagad ir piemēsloti.
Vērojot melno un pelēko svītru saplūdumu, es tomēr ceru, ka horizonta aukgstākajā malā ikkatrs latvietis spēj saskatīt zeltainu atspīdumu. Tas ir kā motīvs saulainākai nākotnei.
Lai nu kā, bet Latvija, mana zeme, manas mājas ir visskaistākā!
