Pilsēta ar harmonisko bruģi, kas nepieguļ gludi pie augstiem papēžiem. Pilsēta ar bohēmisko sajūtu un mākslinieka dvēseli, kuru pēta, pēta un tā arī nekad neizpēta...
Manā Rīgā ir patīkami raudzīties zvaigznēs, izejot ārpus laika un telpas. Te katram bezpajumtniekam ir sava māja. Un katrai mājai savs iemītnieks, kaut tikai kaķis. Šie zvēriņi nav labi saimnieki, tāpēc teiksim labāk tā, katrai mājai sava bezdelīgu ģimene. Tās nekad nenolaižas un nestaigā pa zemi. Tāpēc es pati arī esmu nedaudz “virs zemes”.
“Vai ir vēl kāds, kurš līdzīgi domā?” , tā dzied Instrumenti, nevaru nepiebilst, ka Rīgā var atrast sev kādu. Vienmēr. Kaut vai tā, vienkārši, lai paklusētu. Rīgu, taču veidojam mēs. Ar savām rokām, domām. Šeit ir tik daudz izcilu cilvēku - basketbolisti, hokejisti, dzejnieki, mūziķi, domātāji, akrobāti, piloti, pārdevēji, sētnieki un vēl daudz... Manā Rīgā izcils ir ikviens. Vai tad lapas rudenī, kāds spēs sagrābt labāk par mājas sētnieku? Vai kāds var apsteigt domās manu draugu? Vai kāds ar lidmašīnu lido labāk, kā tas puika no 2.klases? Mēs esam tik lieli, cik mūsu darbi, vai ne tā? Un nav nozīmes, tu liels vai mazs.
Vasarās atplaukst ziedi un zaļa zālīte izaug, dažreiz pat uz jumtiem. Vasaras Rīgā ir neaizmirstamas. Es spēlēju basketbolu ikdienu. Un man ir vienalga, ko par mani padomās. Daži domās, ka viņa ir traka, jo šodien tik karsts, ka jābrauc peldēties, bet... man patiesi vienalga. Rīga taču ir brīnišķīga vieta muļķībām. Te var rāpties kokos, spēlēt bumbu no rīta līdz vēlam vakaram, atrast jaunus draugus un iedvesmoties darbiem. Uz dažām palodzēm bieži uzlaižas putni, kas pieradināti, tie klaudzina ar knābjiem pa logu, prasot kādu kārumu. Šeit visi dzīvojam harmonijā, šeit, tikai šeit esam paīstam mājās.
Man patīk Rīgā tik daudz kas vēl, piemēram, ēkas. Tās koka mājiņas nemaz nav salīdzināmas ar Dubaijas augstajiem debesskrāpjiem, kas tikai kāpj uz augšu bez jēgas. Koka māja ir vieta, kur, visticamāk, ir ierīkots kamīns, tur sēž bērni adītos džemperos un dzied dziesmu, kamēr mamma spēlē klavieres. Dziesmai nav nozīmes, taču mājai gan. Tā sasilda aukstos ziemas vakaros. Tomēr no koka radītās arī jāatzīst, ka nav pašas pilnības. Īpaši jauka vieta izrādās ir Olimpiskā Sporta Centra jumts. No turienes paveras panorāma uz Rīgu no citas puses-no manas puses. Es negribu rakstīt par Vecrīgu, kaut vai tikai tāpēc, ka ir kaut kas vairāk par to. Uz jumta apgulties vajag un skatīties uz augšu, tad pastiept roku un satvert mākoņus plaukstā. Rīgā ir celtnes, kuras neatkārtojami papildina ikkatru. Katra māja meklē savu saimnieku un alkst tikt piepildīta ar mīlestību un elpu. Es ieteiktu ikvienam dažreiz pavērot mājas un varbūt kādreiz kāda Jūs uzrunās, un aicinās pārcelties uz dzīvi tur. Patiesi tā var notikt, es ticu.
Rīgā parasti virmo īpaša smarža. Piemēram, rudenī viss smaržo pēc āboliem, visi ēdam ābolus, cepam ābolkūkas, dzeram svaigi spiestu ābolu sulu. Ar to es gribu teikt, ka esam vienotāki, nekā daži domā. Mums visiem varbūt ir vienādas garšu kārpiņas, bet varbūt mums vienkārši tik ļoti patīk lietas, kas iet gadsimtu gadsimtiem cauri, ka nevaram vairs atturēties. Ziemā viss smaržo pēc karstvīna ar krustnagliņam un piparkūkām, smaržo pēc gadatirgus. Pavasarī Rīga smaržo pēc svaiguma, pēc viegluma. Vai zini, kā smaržo vieglums?- es arī nezinu, bet, kad pienāks pavasaris, viss smaržos pēc viegluma. Un vasara smaržo pēc brīvības, zemenēm un miglas no rīta. Ikdienā, kad nevar saprast, kas par gadalaiku, viss ir putekļos un nemitīgā satiksmē. Tas ir mūsu ritms, mūsu laiks. Vajag putekļus, lai atkal stiprāk varētu just to-vieglumu.
Es nezinu kā Jums, bet man Rīga šķiet pat dievišķa vieta. Visas negācijas te reiz beidzas, un varbūt, ka šī pat ir pārak brīnišķīga vieta, kur cilvēkiem ar vājiem nerviem nevajag ilgi, kā vēsta viens latviešu tautas ticējums:” Laba daudz nevajag”. Tomēr es Rīgu drusciņ mīlu, visticamāk, ka savādāk kā vienmēr.
