Saaugušās mēs jeb es un Latvija. (1)

Latvija. Mēs esam kopā. Visur. Lai kur es ietu viņa nāk man līdzi. Viņa ir daļa no manis. Daļa no manas sirds in dvēseles. Vai varbūt es esmu daļa no viņas? Kā nekā latvija ir lielāka un plašāka par mani. Daudz plašāka. Bet, kāda starpība? Kāda starpība- vai es esmu viņas daļa, vai viņa- manējā. Tāpat mēs esam vienotas uz mūžu.
Latvija. Skan skaisti. Nevarētu sacīt, ka skaņa ir dižciltīga, bet pietiekoši cēla gan. Latvija- tābrīvi skan. Es dzirdu šo skaņu visu laiku. Radio, televīzija, avīzes- visu laiku atskaņo šo nebeidzamo dziesmu. Taču es dzirdu to arī tad, kad neklausos un neskatos masu medijus. Tā skan putnu balsīs, vēja šalkonā, lietū, krītošās sniega pārslās, zālē, kas dīgst. Skaņa nepārtraukti vibrē manās bungādiņās. Ko tā saka? Viņu. Viņu tā saka.
Latvija. Viņas krāsu nevar pmanīt. Bet nevararī nepamanīt, ja ieskatās. Atliek ieskatīties un krāsa neizzūd no atmiņas. Kas tā ir par krāsu? Mainīgā. Katram sava. Brīnumkrāsa. Vienam krāsa šķiet zaļa, otram zila. Vēl kādamkrāsa nav nosakāma. Man? Kad aizveru acis, Latvija iekrāsojas sarkanbaltsarkana. Un es tur neko nevaru padarīt. Jo ieskatījos.
Latvija. Mani pirkstu gali jūt dzimtenes pieskārienu visu laiku. Visur un vienmēr. Vai tā būtu raupja linu drēbe, vai maigs zīds, vai tikko ēvelēts koks- Latvija ir šajā pieskārienā. Viņamani nepamēt arī tad, kad sniedzu pasi robežsargam, lai dotos pāri viņas robežai. Latvijas pieskārienu es jūtu arī tad, kad savas rokas mazgāju svešas zemes ūdenī.
Es nezinu, uz kuru pusi vedīs mans dzīves ceļš. Varbūt man būs lemts doties prom. Varbūt mans ceļšlīku ločosies tepat, viņā. Es minu. Jo nezinu. Tomēr, lai kur es arī ietu, Latvija spītīgi nāks man līdzi. Un viss man atgādinās par viņas eksistenci. Katrā nomiljoniem savu sirdspukstu es Latviju jutīšu. Jo mēs esam saaugušas. Nevis es un viņa, bet mēs. Uz mūžu kopā.