Latvija ir manas mājas, mana dzimtene. Man ir svarīgi, ko domā par manu valsti. Pēdējā laikā cilvēki ir nomākti, pesimistiski. Ja valstī dzīvo šādi cilvēki, tā kļūst drūma un pelēka. Es vēlos, lai Latvija kļūst krāsaina, dzīvelīga. Ko mēs varam darīt? Mēs varam padarīt Latviju sakoptāku, atrast patīkamo latviešos un veicināt pozitīvismu cilvēkos, kuros mīt naids un rūgtums.
Gaidot ciemiņus, mēs sakopjam savu dzīvesvietu. Izslaukām grīdu, noslaukām putekļus, sakārtojam mantas. Latvija ir mūsu, latviešu, mājas. Kāpēc ceļmalās atrodas atkritumu kalni? Kāpēc māju sienas ir aprakstītas? Vai tā mēs sakopjam savas mājas? Nē! Ik gadu Latvijā norisinās vērienīgas talkas, tiek savākti atkritumi un sakoptas vietas. Arī es piedalos talkā, jo uzskatu, ka ir nepieciešams palīdzēt Latvijai kļūt skaistākai. Pagājušajā gadā redzēju degam koku. Biju pārsteigta, ka kāds spēj aizdedzināt dzīvu koku. Pavasarī, šī notikuma iespaidota, iestādīju pīlādzi. Tas tagad aug par godu vecajam bērzam, kas izdega. Iedomājieties, cik tas ir skaisti, vismaz reizi savas dzīves laikā iestādīt koku! Es rūpējos par savu dzīvesvietu. Man rūp, lai tā būtu sakopta, tīra un skaista, tāpēc ik gadu piedalos talkā, lai attīrītu Latviju no nevīžīgo cilvēku rīcības sekām.
Daudzi latvieši tik tiešām ir kļuvuši drūmi, rūgtuma pilni, nevīžīgi un neapmierināti. Saprotu, ka Latvijas ekonomisko apstākļu dēļ ir zaudēti ienākumi, mājas un gods. Es saprotu, es ceru, es zinu, ka tas ir tikai tāds laika posms. Drīz pamodīsies latviešu cīnītāja gars, nāks apziņa par to, ka mēs paši veidojam savu nākotni un sev labvēlīgus apstākļus. Valsts vīru nonievāšana, savas nepatikas izrādīšana neko nedod. Tas tikai parāda, cik egoistiski un pat izlutināti mēs esam. Parasti, kad man rodas kaut kādas grūtības, es nekaunos un eju meklēt padomu vai palīdzību, citreiz mēģinu atrast citu iespēju, kā paveikt iecerēto. Man ir radies iespaids, ka cilvēki „domā rāmjos”. Viņi nespēj saistīt dažādās jomās iegūtās zināšanas, prasmes un atrast problēmas risinājumu. Cik tas ir skumji, ka izvēlamies vieglāko ceļu – visur saskatīt tikai melnās krāsas un problēmas! Zinu, ka Latvijā ir tādi cilvēki, kas dara un domā, cenšas un izdara, nevis tikai cer un sapņo par labāku dzīvi. Šie Latvija iedzīvotāji ir uzvarējuši aizvainojumu un rūgtumu un pieņēmuši tās iespējas un sajūtas, ko dzimtene un dzīve dod.
Pazīstu daudz cilvēku, kas nespēj uzvarēt negatīvismu. Zinu, cik tas ir sāpīgi un aizvainojoši; cerēt un strādāt, lai saņemtu vislabāko, bet par atalgojumu saņemt tikai nievājošus komentārus un nesapratni. Sākumskolā man mācīja tikt galā ar negatīvām emocijām, kā nomierināties, kā atrast jauko un patīkamo sev apkārt. Iemācīto izmantoju arī tagad. Neuzskatu, ka visiem Latvija iedzīvotājiem vajadzētu būt pārlaimīgiem, visu laiku starot kā maija saulītei, bet nevajag būt drūmam un melnam kā lietus mākonim. Manu draugu lokā ir cilvēki, kas nespēj būt priecīgi, jo situācija ģimenē ir mainījusies. Kādam ir jābūt tam saules stariņam, kas iepriecina un pamudina jautrām nodarbēm. Manuprāt, mainot kāda cita notikumu uztveri, šī mainīšanās sāka ritēt kā pa ķēdīti. Uzskatu, ka mainoties cilvēkiem, mainās Latvija.
Latvijas nākotne ir latviešu rokās. Mēs varam to sakopt, mēs varam mainīt savus uzskatus un domāšanas veidu. Manuprāt, ieviešot savā dzīvē esejā paustās idejas, tā kļūtu mazliet gaišāka un cerīgāka. Novēlu Latvijai un latviešiem piedzīvot gaišos prieka un laimes mirkļus, ko sev būsim radījuši!
