Tā kā visiem lauksaimniecības zeme apstrādei nepietika, Gunnāram Ēriksonam nekas cits neatliek kā kļūt par vikingu. Lauksaimniecība viņu arī neinteresē. Daudz labprātāk ar kuģi doties sirot. Pirmās iemaņas ir gūtas jau savā zemē. Jūras braucēji bija sapulcināti ,atlika doties Baltijas jūrā laupīt. Gunnars no Hildaredijas ieradās Sāmsalā.
Kad vikingi piestāja Sāmsalā ,doma bija skaidra-jādodas laupīt. Vikingi īsā laikā atrada nometni, kurā varēja laupīt. Šī bija neparasti asiņaina diena, vietējie iedzīvotāji pat neturējās pretī. Kad Gunnara vadība pārējie vikingi domāja iegriezties kādā mājā, par lielu izbrīnu nevienu cilvēku šeit neatrada. Visi grāba, grāba...Šis laimes brīdis bija īss. Sētā viņus jau gaidīja citi vikingi. Gunnars nepavisam nebija gaidījis tādu pārsteigumu. Cīņa bija ļoti sīva. Gunnaru un viņa biedrus sagūstīja. Tas viss bija pārāk negaidīti, viņus pārsteidza no aizmugures un turklāt rokās vēl bija tās sazagtās mantas. Viņus neievainoja, bet sasēja pie stabiem. Gunnars kustinādams vairākas reizes stabu pie kā viņš tika piesiets ar spēku to izkustināja. Tas bija grūti viņš ar zobiem atsēja virvi ap kājām un rokām, atbrīvoja savus biedrus un bēga prom.
Vikingi caur mežu prom un viņu kuģis jau krastā stāvējis, gaidījis lai varētu ātrāk braukt prom. No Sāmsalas pa jūrām vikingi ceļoja. Viņi piestāja pie salas, kuru neviens nebija nekad redzējis un viņi domāja ilgi-un nosauca to par veiksmes salu. Veiksmes salā bija piramīda, kur iepriekšējie kareivji bija ierakuši zemē dārgumus. Salā nebija iepriekš nosaukta, bet vikingi viņu nosauca savu domu vārdā, ko izteica tajā mirklī. Tur viegli viņi atrada zemēs paslēptos ierakumus un izmantoja karā un savu vajadzību darījumos. Tā diena bija īpaša, jo viņi ne tikai aizmuka no pretinieku vikingiem, bet noslēpās un atklāja jaunu salu. Diena bija ļoti veiksmīga tāpēc, arī sala bija kā veiksmes sala. Vikingi tur apmetās uz dzīvi. Uz salas bija lopkopība, zemkopība, medīšana, labas makšķerēšanas iemaņas un ārpus salu sirošana. Dzīvnieki bija paņemti līdzi no iepriekšējām dzīves vietām. Veiksmes salā bija teicami zemes gabali un labas medīšanas vietas. Makšķerēšanai bija liela nozīme, jo kad pārtika viegli nenāca zivis, gaļu vienmēr varēja iegūt. Sirošana bija retāk, jo Gunnars ar biedriem bija paēduši un labi apģērbti, visas mantas bija labi paslēptas, lai citi vikingi viņu zemi neatrod. Tajā laikā Gunnars ar pārējiem bija ļoti droši par aizsardzību un savām spējām. Viņiem likās ka nekas nedraud.
Vikingi laimes salā bija labi iejutušies. Viņi arī taisīja drēbes no lāču ādas. Vikingiem pēdējā diena dzīvē varēja būt jebkura, jo neviens nezināja vai kāds viņus apdraudēs vai nē. Gunnars ar saviem cilvēkiem devās atkal karot, jo viņi bez tā nevarēja izdzīvot. Karš bija viņu sirdslieta. Vikingi devās uz upes tālāko piekrasti un mierīgā tempā to sasniedz trīs dienu laikā. Gunnara tauta iekaroja sīvākos pretiniekus un devās veiksmīgi mājās. Taču atgriežoties veiksmes salā viņus sagaidīja armija ar citiem vikingiem no Norvēģijas. Tā Gunnars nolēma cīnīties. Norvēģi bija vairākumā un pamatīgi sakāva Gunnaru un viņa biedrus. Gunnars cīnijās līdz tomēr bija Norvēģi pārāki un visus nogalināja no tā iesauktās veiksmes salas. Tā Gunnars beidza savu veiksmīgo dzīvi cīnījies ar godu un aizstāvējis savu lielo tautu.
