Te ir mana dzimtene, smilšainais krasts....
Šie vārdi man ienāk prātā ikreiz, kad esmu pie dabas, vai vienkārši sēžu meža malā un lūkojos Latvijas zaļganzilajās tālēs.
Latvija ir pārcietusi daudz grūtu gadu, divus pasaules karus, daudz ļaunuma, nievājošas attieksmes, bet par spīti visam Latvija ir saglabājusi savu lepnumu un nekad nav padevusies, bet dodas taisni uz priekšu, uz mērķi – gan būs labāki.
Arī tagad Latvijai un tās tautai nav tie vieglākie laiki, bet tas jau ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, vai viņi vēlas ko mainīt? Un tikai mēs- tauta, spēsim uzlabot mūsu dzimteni- Latviju vai arī gluži pretēji, varam to arī sagraut...
Vai Latvija ir laimes zeme? Jā, es tā uzskatu, neņemot vērā ne nodokļus, ne PVN, ne naudu, vienkārši novērtējot to, ko sniedz mums pati Latvija- skaitu dabu, romantiskus brīžus, mīlestību, 4 lieliskus gadalaikus. Tas ir ļoti daudz, tas liek aizmirst visu negatīvo, kas notiek apkārt.
Es novēlu ikvienam kaut reizi aizmirst par visām rūpēm un aizbraukt pie skaistās Latvijas dabas... Katrreiz, kad esmu pie dabas, es jūtos tuvāk Latvijai, es sajūtu viņu ar katru ķermeņa šūnu, tas liek pasmaidīt un skaļi, no visa spēka izkliegt vārdus – Es mīlu šo zemi - Latviju!