Autors: Elviss Pastars / Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskola
Vērtējums: +50
Vērtējums: +50
Tavas lūpas ir tumši sārtas, un āda balta kā krīts. Ak dieviete mana es tev ticēju, kā Afrodītei reiz ticējuši grieķi.
Palīdzi man, jo pats es vairs nespēju. Ak mana sargātāja, es biju kā bruņinieks zelta bruņās, kuras saulē tik maigi kvēl. Bet vienīgā plaisa tērauda bruņās, caur kuru sirds tik spoži mirdz. Bet tu jau to vairs neredzi. Man šķiet es tevi mazliet mīlu, lai gan mīlestību tā īsti neesmu jutis. Ar tevi kopā, es neizjūtu bailes, caur septiņām saulēm es lidotu pie tevis, ja justu, ka kāds mani sagaidīs. Es lūdzu pēc glābiņa, nosargā mani. Mans parāds sažņaudz manu sirdi, un parazīti kā bites tik sāpīgi dzeļ. Man nevajag gaismas, jo es sapnī pēc nāves, redzēju tevi, spārnos virs manis. Ak manu magonīt, es sniedzos pēc tevis. Bet mežrozītēm jāpaliek. Reiz pienāks tā diena, kad karogs atkal spoži mirdzēs debesīs. Un acīs, katram būs sava rozīte. Kad senajo dēlu zelta armija, atdzims no pelniem, ar ģenerāļiem pirmajās rindās. Varoņi celsies no kapa, lai glābiņu atrastu, priesteri sniegs lūgšanu. Kritušie eņģeļi lidos pār mūsu galvām. Pienāks tā stunda, kad tehnoloģijai nebūs nozīmes un šī zeme varēs atkal celties spārnos kā sendienās. Senie vadoņi atdzims no pelniem. Mūsu sirdis tiks piepildītas. Ak dieviete mana, padari šo sapni reālu, ja vajag apspied masas, pakļauj tautas, iedvesmo nācijas un pašas neprātīgākās idejas kļūs reālas. Tici sev, kā reiz ticēju es, pat ja runa ir par krāpšanu, meliem un nodevību, galvenais ir ticība un pārējie akli noticēs un sekos var teikt līdz kapa malai.
Ak tumši sārtā, es ienīstu visu, kas tev svēts, mani tracina tava daba, un riebjas tava figūra, bet pasakiet man, kāpēc es vel aiz vien viņu neprātīgi mīlu. Es nevaru dzīvot bez šīm sārtajām lūpām, šīs sniegbaltās ādas, un kaislīgajā latviskajā rakstura. Ja viņa grims, es grimšu līdz. Ja viņa sauks, es nākšu līdz, pat nezinot uz kurieni šis ceļš mani vedīs.
