Latvija rudenī (9)

Vienmēr ir vajadzīgas pārmaiņas. Manā dzimtenē Latvijā daba vislielākās pārmaiņas sniedz četras reizes gadā. Tā mums sniedz četrus gadalaikus. Viens no tiem ir rudens. Manuprāt, viskrāšņākais no visiem.

Jau augusta beigās var just pirmās rudens vēsmas , kas liecina par tā tuvošanos. Lieliem soļiem steidzas septembris, kad bērni pošas uz skolu. Pirmā septembra svētkos visu acis pievērš grezni baltās blūzes, kas rotā meitenes kā svešzemju princešu dārgie tērpi. Kas ir princese bez prinčiem? Turpat arī zēni jaunās frakās gaida savu pirmo skolas dienu. ‘’ Tu saviļņoji mani...’’ Jā, varbūt jau pirmajā skolas dienā pirmajā klasē.

Diemžēl saulainais laiks dodas līdzi pūkainajiem mākoņiem , kuri atgādina mazas aitiņas ganību laukā. Mākoņus aizpūš rudens vēja brāzmas. Laiks kļūst aizvien drēgnāks. Pakš! Pakš ! Pakš ! Gar logu sitas lietus lāses, tā arī pulkstens sit laiku. Dažubrīd tās steidzas, tā jau laiks mēdz to darīt. Citubrīd tās gausi sit gar logu vienmuļu ritmu, lai kā tu tām lūgtos, lāses ne mirkli nerimstas. Bet vai tu zini, kā smaržo gaiss pēc lietus? Cik tas svaigs! Ievelc dziļi elpu un piepildi krūtis ar saldo un veldzējošo gaisu. Laimes un brīvības sajūta. Tver mirkli un priecājies par to!

Saule aizvien tālāk atkāpjas plašajos padebešos, un vakaros ātrāk sliecas pretī horizontam. Kā gribētos tai doties līdz! Tāpat kā gājputni, kas cēlos kāšos paceļas debesīs un viegliem spārnu vēzieniem traucas saulei līdzi. Arī manas domas ceļo tiem līdz. Es iztēlojos kalnus, lejas, pļavas un līdzenumus, kur tie lido. Kā izliecas upju gultnes, kā pret debesīm sliecas egļu galotnes, kā mazā vāverīte vāc sev lazdu riekstus, lai izdzīvotu ziemas salā. Arī cilvēki vāc ražu un gatavojas aukstajam laikam. Vecmāmiņas ada siltas zeķes un cimdus ar sirds rakstiem. Māmiņas saviem bērniem galvās liek cepures un ap kaklu tin šalles. Bet vāverītes, zaķīši un citi zvēri ? Vai tiem kāds noada siltu sedziņu vai uzceļ mājokli ? Rudenī radībiņas vāc barības krājumus, jo ziemā zem baltā sniega segas atrast ko būs grūti. Daži zvēri dosies ziemas snaudā, citi cīnīsiem par izdzīvošanu bargajā salā. Arī cilvēki- dažs laiski domā- vai ir vērts ko darīt, bet cits tai pat laikā nepārtraukti čakli strādā.

Ja man liktu uzzīmēt, kā izskatās rudens, es zīmētu mazu vīriņu ar garu, sirmu bārdu, kurā ieķērušies rasas pilieni. Vīriņa drēbēm būtu uztrieptas gan oranžas, gan zaļas, gan dzeltenas un sarkanas krāsas švīkas, ko tur būtu atstājusi ota, kas cieši satverta gulētu viņa rokā. Bet sejā šim rudens tēlam atmirdzētu žilbinošs smaids, acis mirdzētu tāpat kā zvaigznes debesīs.

Jautāsiet , kāpēc ota ? Jo rudens ir mākslinieks, tas spēj katru lapiņu izkrāsot citādāku. Rudens visu apkārtni pārvērš gleznā. Kā gan savādāk varenzaļie koku vainagi pārvēršas spilgti dzelteni ? Bet arī šai pasakai pienāk beigas, kad atsteidzas pirmās salnas, lapas žēli noklāj zemi, paliek tikai kailie koki.

Līdz pavasarim... Dabā iestājas atpūta, miers, klusums. Bet klusumā cilvēks spēj ielūkoties sevī vislabāk , vai ne ?